Sviesta Ciba |

Iksirugumta (

po) rakstīja,
@ 2013-03-10 14:32:00

Beigās spēja ticēt tiešām izrādās svarīgāka par iemeslu ticēt.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

kirkegors
2013-03-10 20:14 (saite)

Tu nesaprati vārdu 'harmonija' .
Piemēram, tas, ko fizika sauc par "spēku" - mēs to neredzam. Mēs neredzam visas neskaitāmās likumsakarības, harmoniju, mehānismus, spēkus, kuri nosaka kaut vai to, kāpēc un kā notiek paisums un bēgums. Mēs redzam faktu - šobrīd notiek paisums, bet kā un kāpēc tas notiek - tā ir slēptā harmonija (ko zinātne, utt, mēģina noskaidrot). Fotosintēze ir slēptā harmonija. Lai gan, ne pavisam slēpta, ja jau esam atklājuši tās likumsakarības un konkrēto procesu nosaukuši par fotosintēzi. Visa particle physics darbojas, mēģinot noskaidrot slēpto harmoniju, viņi iet dziļāk, dziļāk fraktālī, mēģinot atrast kā nulles punktu, viņpus kura nekā slēpta, slēptās harmonijas, vairs nebūtu - lai viss ir redzams.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2013-03-10 22:46 (saite)
	Un tu saproti, kas ir punktā, kur viss ir redzams? Tajā punktā visa tava jūsmošana par slēpto harmoniju izbeidzas - tādas tur vairs nav. Tādas galu galā nav. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kirkegors 2013-03-10 22:58 (saite)
	Ja atrod šo punktu. Un ne tikai tas, var jau arī uzdurties kaut kam, bet nemaz nesaprast, nespēt saprast. Es redzu kvarkus, bet nesaprotu. Man viņu harmonija ir slēpta. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2013-03-10 23:06 (saite)

Nav absolūtu. Mēs esam pērtiķi. Nav nepieciešams zināt visu, lai zinātu kaut ko. Ir nepieciešams zināt pietiekami. Un pietiekamību nosaka pieredze. Tev vispirms jāzina, cik dzīve var būt dažāda, lai zinātu, cik tā ir vienāda. Un, kad reiz visi dzīves brīnumi ir atkosti, tad var izvērtēt, kuri ir cik svarīgi un kāda tad ir tā galējā tavas dzīves jēga (par neko citu tev nemaz nevar būt spriestspējas). Un nekādi kvarki nekā nevar ietekmēt to, kā tev dzīvot. Ja tavu attieksmi pret dzīvi maina sūdīgi izskaidrota doma, ka viena daļiņa var būt divās vietās (vai tml.), tad atliek secināt, ka tu esi ļoti sekmīgi izvairījies no realitātes (savas realitātes) pieredzes - tev nav pietiekamas sajēgas, kā reāli darbojas tā pasaule, kurā tu dzīvo (nevis tā, kuru tu mēģini izdomāt un uzspiest visam, ko tu patiesībā jūti).
Kādā brīdī cilvēki mēdz sasniegt punktu kur, ja tie bijuši gana godīgi pret savu redzējumu, dabū konfrontēt savus "dievus". Un tajā punktā, ja tu esi gana godīgs, atklājas, ka tas viss ir tikai tavā domāšanā pastāvošs. Un tajā brīdī vairs nav nepieciešams ieguldīt muļķa ticību nesaprotamos kvarkos, jo visa būtiskā dzīves drāma reāli notiek tajā teritorijā, kura jau pilnībā pieder tev pašam - nevis, piemēram, Stenfordas fiziķiem vai Tibetas mistiķiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

kirkegors
2013-03-10 23:25 (saite)

Tad altruisms nav iespējams, jo, ja "visa būtiskā dzīves drāma reāli notiek tajā teritorijā, kura jau pilnībā pieder tev pašam", tad Gandijs, piemēram, nespēj empatizēt ar visiem pārējiem indiešiem. Vai Māte Terēze nodarboties ar labdarību. Vai sociālisti cīnīties par darbaļaužu tiesībām. Jo tas jau ir tas mīts, ka "šī teritorija pilnībā pieder man pašam" - man nekas nepieder; kas ir lielāks mīts - tas, ka man pieder, vai tas, ka nepieder?

Mistiskais ir nevis, kā pasaule ir, bet gan, ka pasaule ir.

Un, ja "kad reiz visi dzīves brīnumi ir atkosti, tad var izvērtēt, kuri ir cik svarīgi un kāda tad ir tā galējā tavas dzīves jēga (par neko citu tev nemaz nevar būt spriestspējas)." , tad kā var nosodīt tos, kas izejot cauri visai zinātnei, evidencēm, argumentiem, loģikai, utt, tik un tā izvēlās par labu ticībai, nezinu, Ganešam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

po
2013-03-10 23:37 (saite)

Pirmkārt, bez šaubām - altruisms nav iespējams. Tā ir galēji absurda ideja. Tas ir "A nav A" jeb "Es gribu Tev". Tā nav nekad. Nekad. Nekur. Nekad. Gandijs empatizē identificējoties. Māte Terēze (sadistiskā kuce - par to kaut vai pie Hičensa palasi) identificējas. Tā ir darīšana SEV - kaut vai tam sev, kuru tu projicē uz "citiem".
Otrkārt, ar "viss pieder sev" (viegli pārfrāzējot īsuma labad) es domāju "es un viss nav dabiski dalīts". T.i., nav pilnīgi nekādas starpības starp "egoismu" un "altruismu" - vienīgā atšķirība rodas tajā vietā un brīdī, kurā cilvēks ievieš šādas kategorijas, lai telpā starp tām varētu čakarēt citus un, piemēram, radīt maldinošu ilūziju, ka lietas, ko cilvēks [kā dabiski vienmēr] dara sev, "īstenībā" darot citiem. Tā nekad nav. Katra darbība ir "savtīga" - jautājums, cik cilvēks ir godīgs un spējīgs atzīt, ka motivācija ir viena, atšķiras tikai racionalizācijas. Arī Ādolfs cīnījās par "vācu tautas interesēm".
Treškārt, "Mistiskais ir nevis, kā pasaule ir, bet gan, ka pasaule ir." paredz, ka "defaultais" skatījums ir tāds, it kā "nekā nebūtu" (pēdiņās, jo absurds). Tā ir negodīga (melīga/maldīga/maldinoša) pozīcija, kas cieši saistīta ar ideju, ka egoisms atšķiras no altruisma. Pasaule ir. Un tā nav it nekāda mistērija. Viss ir redzams. Mistērija ir tikai tā telpa, kas šķir domāšanu no funkcionālās realitātes. Un, ja sev melo tik daudz, ka sāk nodarbināt "egoisma/altruisma" tēma, tad šīs mistērijas dzīvē var kļūt aplam daudz (līdz, piemēram, tādam līmenim, ka cilvēkam rodas nepieciešamība sevi uzskatīt par "domātāju" - kas liecina tikai par "diskonektu" ar realitāti).

Ceturtkārt, nosodīt es personīgi (un tas vienmēr ir personīgi) varu tikai par negodīgumu. Es to šobrīd saskatu kā visbūtiskāko cilvēciskās attieksmes momentu (tas ir visaizlaistākais tieši abstraktās domāšanas izraisītā apjukuma dēļ - no tā smagi ciet arī tu (arī es)). Respektīvi - man ir skaidrs, ka cilvēks, kuram nepieciešams ticēt cilvēkam ar ziloņa galvu, lai ticētu eksistencei, dzīvo tik smagās bailēs no patiesības, ka godīgums, salīdzinot ar, piemēram, nepamatotu ticību, ir pēdējā opcija. Tajā pašā laikā uzstāju, ka katra ticība ir balstīta reālās emocijās (pieredzēs), bet ne jau tādās, ka būtu jātic tieši zilonēnam Ganešam, bet tādās, ka ir, piemēram, bail no nāves vai arī gribas seksu - un, ja sabiedrība šīs emocijas ir marginalizējusi, atliek tās simbolizēt ar visādiem tur zilādainiem fantastikas tēliem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

kirkegors
2013-03-10 23:57 (saite)

Ok, par godīgumu skaidrs, man būtiskākais attieksmes moments un key word ir sapratne, tās trūkums, piemēram, arī var rezultēties negodīgumā, utml. Attiecīgi, nosodīt varu nevēlēšanos saprast vai nocietināšanos pret sapratnes paplašināšanu.

"lai ticētu eksistencei, dzīvo tik smagās bailēs no patiesības" - Un bailes no nāves, seksuālās dziņas ir tā patiesība?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2013-03-11 00:00 (saite)
	Nē, patiesība ir patiesība. Patiesība ir viss. Viss esošais. Un bieži bailes (no jebkā) aizver acis uz faktu konstatāciju un tā vietā sabāž visādus ziloņgalvjus. Tas arī viss. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kirkegors 2013-03-11 00:11 (saite)
	Laiks iekļaujas 'esošā' kategorijā? (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	po 2013-03-11 00:13 (saite)
	"Laiks" ir apraksta modelis. Tas ir veids, kā paskaidrot likumsakarības. Un vispār - viss iekļaujas "esošā" kategorijā, tikai, ņemot visu nopietni, viss "jāliek pēdiņās". (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	kirkegors 2013-03-11 00:35 (saite)
	"we carve this idol out of fear" = "we carve these fears as an idol out of fear of whom" (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Navigate: