Pirmkārt, bez šaubām - altruisms nav iespējams. Tā ir galēji absurda ideja. Tas ir "A nav A" jeb "Es gribu Tev". Tā nav nekad. Nekad. Nekur. Nekad. Gandijs empatizē identificējoties. Māte Terēze (sadistiskā kuce - par to kaut vai pie Hičensa palasi) identificējas. Tā ir darīšana SEV - kaut vai tam sev, kuru tu projicē uz "citiem".
Otrkārt, ar "viss pieder sev" (viegli pārfrāzējot īsuma labad) es domāju "es un viss nav dabiski dalīts". T.i., nav pilnīgi nekādas starpības starp "egoismu" un "altruismu" - vienīgā atšķirība rodas tajā vietā un brīdī, kurā cilvēks ievieš šādas kategorijas, lai telpā starp tām varētu čakarēt citus un, piemēram, radīt maldinošu ilūziju, ka lietas, ko cilvēks [kā dabiski vienmēr] dara sev, "īstenībā" darot citiem. Tā nekad nav. Katra darbība ir "savtīga" - jautājums, cik cilvēks ir godīgs un spējīgs atzīt, ka motivācija ir viena, atšķiras tikai racionalizācijas. Arī Ādolfs cīnījās par "vācu tautas interesēm".
Treškārt, "Mistiskais ir nevis, kā pasaule ir, bet gan, ka pasaule ir." paredz, ka "defaultais" skatījums ir tāds, it kā "nekā nebūtu" (pēdiņās, jo absurds). Tā ir negodīga (melīga/maldīga/maldinoša) pozīcija, kas cieši saistīta ar ideju, ka egoisms atšķiras no altruisma. Pasaule ir. Un tā nav it nekāda mistērija. Viss ir redzams. Mistērija ir tikai tā telpa, kas šķir domāšanu no funkcionālās realitātes. Un, ja sev melo tik daudz, ka sāk nodarbināt "egoisma/altruisma" tēma, tad šīs mistērijas dzīvē var kļūt aplam daudz (līdz, piemēram, tādam līmenim, ka cilvēkam rodas nepieciešamība sevi uzskatīt par "domātāju" - kas liecina tikai par "diskonektu" ar realitāti).

Ceturtkārt, nosodīt es personīgi (un tas vienmēr ir personīgi) varu tikai par negodīgumu. Es to šobrīd saskatu kā visbūtiskāko cilvēciskās attieksmes momentu (tas ir visaizlaistākais tieši abstraktās domāšanas izraisītā apjukuma dēļ - no tā smagi ciet arī tu (arī es)). Respektīvi - man ir skaidrs, ka cilvēks, kuram nepieciešams ticēt cilvēkam ar ziloņa galvu, lai ticētu eksistencei, dzīvo tik smagās bailēs no patiesības, ka godīgums, salīdzinot ar, piemēram, nepamatotu ticību, ir pēdējā opcija. Tajā pašā laikā uzstāju, ka katra ticība ir balstīta reālās emocijās (pieredzēs), bet ne jau tādās, ka būtu jātic tieši zilonēnam Ganešam, bet tādās, ka ir, piemēram, bail no nāves vai arī gribas seksu - un, ja sabiedrība šīs emocijas ir marginalizējusi, atliek tās simbolizēt ar visādiem tur zilādainiem fantastikas tēliem.