Nav absolūtu. Mēs esam pērtiķi. Nav nepieciešams zināt visu, lai zinātu kaut ko. Ir nepieciešams zināt pietiekami. Un pietiekamību nosaka pieredze. Tev vispirms jāzina, cik dzīve var būt dažāda, lai zinātu, cik tā ir vienāda. Un, kad reiz visi dzīves brīnumi ir atkosti, tad var izvērtēt, kuri ir cik svarīgi un kāda tad ir tā galējā tavas dzīves jēga (par neko citu tev nemaz nevar būt spriestspējas). Un nekādi kvarki nekā nevar ietekmēt to, kā tev dzīvot. Ja tavu attieksmi pret dzīvi maina sūdīgi izskaidrota doma, ka viena daļiņa var būt divās vietās (vai tml.), tad atliek secināt, ka tu esi ļoti sekmīgi izvairījies no realitātes (savas realitātes) pieredzes - tev nav pietiekamas sajēgas, kā reāli darbojas tā pasaule, kurā tu dzīvo (nevis tā, kuru tu mēģini izdomāt un uzspiest visam, ko tu patiesībā jūti).
Kādā brīdī cilvēki mēdz sasniegt punktu kur, ja tie bijuši gana godīgi pret savu redzējumu, dabū konfrontēt savus "dievus". Un tajā punktā, ja tu esi gana godīgs, atklājas, ka tas viss ir tikai tavā domāšanā pastāvošs. Un tajā brīdī vairs nav nepieciešams ieguldīt muļķa ticību nesaprotamos kvarkos, jo visa būtiskā dzīves drāma reāli notiek tajā teritorijā, kura jau pilnībā pieder tev pašam - nevis, piemēram, Stenfordas fiziķiem vai Tibetas mistiķiem.