Es nezinu, vai jūs esat kādreiz tā klusējuši, tik apņēmīgi un tik vareni savā vientulībā. Mans klusums bija gandrīz vai kā stāsts, kā dziesma, kā politisks manifests.
Bet, kad neviens vairs neskatījās, es sabruku jūrā, kas provocēja manas acis, un cigarešu dūmos.
Un nu un tad.

pēc tam kad bez elpas un smokot pamodos minūtes piecas pirms sāka pīkstēt modinātājs, kopš tā brīža nekas nav kā kad aizgāju gulēt trijos naktī, viegli garlaikota un pārskaitot dienas domas, bet visā visumā pilsētā viss mierīgi, viss kā jau parasti, jā, vienubrīd bija auksti un citubrīd atkal drusku dusmīgi uz kādu, uz pāris, uz dažiem, bet tas taa un tas vienalga, tā notiek un tādas lietas neatceras
un tad tas sapnis
šķiet, vienreiz jau nakts vidū pamodos, bet nesaņēmos atvērt acis, pārāk bail man bija,
un nekas, neviena pati lieta vairs nav kā pirms tam, viss ir pilns ar tām sabiezējušajām, paslēptajām šausmām, ar ko bija impregneeti manu sapņu tēli.
nekas nebija reāls; lāči, vilki mežā, šausmu filmas televizoros, zivis guļ zem ledus, bites tur, kur medus, tajā pašā laikā bijabijabija pa īstam, tieši tik daudz pa īstam, lai tu nevarētu pierādīt
atnāks un noindēs tumsā, saindēs tavus mīļos, atstās tevi vienu starp emocionāliem zombijiem
bet nē, es negaidu no skapja izlienam tādus kaunīgus maniakus vai tumsā beidzot parādāmies visus tos tēlus, no kuriem man dažkārt naktīs pēc gaismas noslēgšanas gaitenī drusku bail. drīzāk vienkārši liekas svešas visas lietas, āboli bļodā un drēbes skapī.
un izmisīgi gribas cilvēkus, jebkādus cilvēkus, pat tos, kurus neciešu
un ļoti gribas mīlēt visu

pirms aiztek vermuts un aizkari noplīst no stangām
es tev gribēju pateikt ka īsti laikam nevaru bez tevis
bet tā jau protams mēģināšu
ir pagājusi mūžība ir pagājuši pāris mēneši
es varu samelot bet tikpat labi samelot var laiks
tiktāl par mani un manām metāla vētrām
man liekas, šobrīd es jūtos kā tas čalis stāstā par igoru, kuram bija skumji. bija pāris govis, neliela saimniecība, televizors ar satelītu, tas viss jā, bet arī skumji. jo viņam nelikās, ka pasaule spēj ko skaistu piedāvāt. nu, teiksim, koru karus viņš pa reizei skatījās, pasternakas labestības dienas un domkora māmiņdienu koncertus un ko tik vēl ne, bet viss tas aizkustinājums un visas tās emocijas, kuru klātbūtni viņš juta, bet nespēja noķert, viņā radīja dziļu nepatiku un, vakarā kurinot krāsni un skaldot malkas pagales, viņš jutās vēl nelaimīgāks kā agrāk, nespējīgs vienoties ar saviem smaidīgajiem ciltsbrāļiem aklā sajūsmā pret ēterisku, nepierādāmu laimi.
ja jūs nezinat tādu stāstu, tad no wonder, jo es to nupat izdomāju un pietam par igoru viņu sauc tikai tāpēc, ka es nevienu igoru nepazīstu, tikpat labi tas varētu būt bijis pēteris.
tas, protams, ir tikai un vienīgi šobrīd trīs iemeslu dēļ (sakārtoti pēc nozīmības dilstošā secībā):
1. es jau tik ilgi neesmu tevi satikusi
2. sarunu ziņā gan reālajā, gan virtuālajā dzīvē valda pilnīgs klusums
3. ir iestājies tas brīdis, kad viesi aizgājuši, alkohols izdzerts, bet saņemties iztīrīt zobus un aizmigt vēl nav ne gribas, ne varēšanas + pa skatam ir patraapījušies nepareizie interneta resursi un nostaļģija.
tas laikam arī viss šimvakaram, gaidu kārtīgu miegu un ceru, ka pārmaiņas pēc tajā nebūs milzu kartupelis - Viļņas simbols/gids.

Bieži, kad es lasu vai skatos video un filmas par Visumu [īpaši, ja runa ir par Big Bang], manī ir tāda maiga sajūta, un tagad es zinu, kāpēc -- tā ir māju sajūta, ko es izjūtu, iedomājoties, ka no pilnīga nekā vai no citiem universiem, īstenībā no jebkā sveša un neaptverama mani sargā Visums, sargā no bezgalības un nebūtības un varbūt pat citiem fizikas likumiem [čau, Azimov]; tāpat kā mājās es varu sagaidīt siltumu un jumtu virs galvas, Universs sniedz ķermenisko struktūru un laiku. Visumam ir pēdējā, kaut arī nekad nesasniedzamā robeža, aiz tā nav nekā, pēc kā es varētu ilgoties.
Pilnīgi nesaistīti ar pirmo rindkopu, vakar redzēju stacijas tunelī divus jauniešus, kas piepelnījās, dziedot dziesmas "in the jungle utt utt" kaveru; tas bija latviskots tādējādi, ka piedziedājuma "ii-iiaa-viambambavee" vietā viņi dziedāja "aj-aj-aj-aj".

Kad manī pāries nelabums, es labprāt sevī iestādītu koku.
Neko tādu lielu un pompozu, nekādas priedes vai liepas. Varbūt kādu bērzu. Tikai tik vien, lai būtu, pie kā pieturēties, kad nākošreiz paliks slikti. Es jau esmu liela meitene, un man vairs nepietiek ar to, ka mani pasargā. Pasargāt var no vārdiem un no citiem, pasargāt var no pasaules, bet no sevis pašas mani nepasargāt, un tā jau esmu es pati visbiežāk, kas izārda iekšas un izrauj saknes. Un vai tad tā nav visiem puslīdz domājošiem cilvēkiem? Mūžīga apzināšanās, ka pasaule ir iekārtota bezjēdzīgi un sarežģīti, daudz sarežģītāk nekā detektīvromāni, kur visam ir sava vietiņa un katrai matusprādzei sava loma slepkavībā un tās atrisināšanā, nozīmē mūžīgu meklēšanu pēc arvien sarežģītākiem risinājumiem pat tām dzīves epizodēm, kas nemaz neprasās pēc atrisinājuma, bet nav iespējams noteikt, kuri fakti no nodzīvotās dzīves ir derīgi iekrišanai plauktiņā, bet kuri ir vienkārši nenozīmīgi, vairāk vai mazāk spilgti uzplaiksnījumi, kuriem tālākā nākotnē jēgas nav, partikulas dzīves tekstā. Tā nu prātā savācas iespaidīgs notikumu un emociju herbārijs, katram apakšā neliela plāksnīte ar nosaukumu un paskaidrojumu -- par piemirstiem draugiem, par veltīgām cerībām, par piedzīvotām uzvarām, pirra uzvarām un apkaunojumiem, kas un kāpēc, un ko ar to visu tagad darīt. Tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kam, iespējams, pareizo atbilžu vispār nav; un jautājumi mēdz būt visdažādākie -- no dzīves jēgas sākot un nākošās dienas plānošanu beidzot.
Es jau negribu mainīties. Bet derētu kaut kas, kam pieķerties.

Izlietus pulksteņus nesasmelsi

( Es apsolīju. )

Man ir nelabi; jā, dzert vajag ar mēru, bet nu, pie nātres skāries, neraudi, ka skāries, beibī.
Vēl man ir: spogulis, salstošas rokas un jāaiziet uz pastu. Un kompass. Bet no kompasa nav nekādas jēgas. Tu esi mans Ziemeļpols, un visi mani kompasi tikai uz tevi, tikai uz tevi.
Tas nu būtu pateikts, tagad tikai jāgaida, kad atnāks miegs. Pie manis viņš nāk pašas pēdējās, kad pārējie jau apstaigāti un ieaijāti.
Šim stāstam nav nekādas morāles
Visi attēlotie notikumi un personāži ir pilnīgi reāli

Mans netīrais mazais noslēpums ir tāds, ka tad, kad esmu viena, es neciešu klusumu. Klusums ir overrated. Vajag, lai skan. Vislabāk, ja skan mūzika un fonā klusi ņurd televizors. Man šķiet, noslēpums slēpjas tajā, ka klusums man šķiet tik nepieklājīgi vientuļš, ka ar savu vienatni izplēš manā laikā caurumu, izveido singularitāti, un tad es tā krītu bez nekādas sajēgas par minūtēm un sekundēm, bet stundas vispār liekas kaut kas tik neaizsniedzams kā lidojošās mašīnas un pusdienas gramu smagā tabletē filmās par nākotni.
Toties tā smuki paklusēt, kamēr blakus ir kāds, to es atrodu par labu esam. Ja kāds ir pietiekami mīļš, lai ar savu klātbūtni aizpildītu caurumus klusumā.
Vispār tā visa ir pārāk liela attaisnošanās, visi tie "ja vien" un "tāpēc ka". Nafig nafig nafig.

Aiztaisīju aizkarus un uzvārīju tēju. Naktīs joprojām ziema.
because nothing compares, nothing compares.

Es varētu būt padomju savienība, bet tu būtu nato
Dalītu pienākumus [es tīru māju, tu mazgā traukus]
Dalītu valstis, kodolraķetes, ko tur vēl, vīzas varbūt paretam
Es tevi krāpšu ar kubu; tu būsi pārāk politkorekts, lai turētu mani aizdomās
vakarā gulēsim zīda palagos pie siltas podiņu krāsns un pārmaiņas pēc raudāsi tu, kapitālisma mīkstā sirds
bet visi citi pasaules cilvēki gulēs mierīgi un sapņos par seksu un slepkavām

ko vēl tādu varētu pastāstīt
nujā tāpat kā man besij tas skruļļainais tapinātājs un šušinātājs, tāpat es ciest nevaru kursa niku kārteru, godavārds, nevienu vārdu no viņa mutes nekad neesmu dzirdējusi, bet pēc sejas jau neciešu, tur nekas vairāk nav runājams, var tikai nodziedāt i want it that way un tad visi pa mājām

Mēs esam maza kopiena. Atceramies bītņiku grautiņus, templiešu intrigas un pirmās brīvvalsts preses pīles. Viss mums ir kopīgs - lopi, saimniecības ēkas, dzīvokļi, dzīvesbiedri; atmiņa arī kopīga. Tāpēc jau visu atceramies.
Laiku starp Lenona un Kobeina nāvi mēs atceramies dažādi. Daži pēc Lenona slepkavības dikti skuma, daži mazāk, daži neskuma vispār. Pēc Kobeina nāves skuma atkal cits kontingents, bet pēc Viktora Coja nāves skuma visi.
Nav jau tā, ka mēs tikai nāves atceramies. Atceramies labākus laikus. Un vecos labos laikus. Zelta laikus dažkārt. Kā eskimo varēja nopirkt par nieka naudiņām. Un tramvajam biļeti par pāris santīmiem. Dzimtbūšanas un deportācijas atceramies nelabprāt. Nesauksim to par tabu, bet par slikto toni varbūt.
Un Frici Bārdu atceramies. Bez bārdas. Ar ūsām toties.

Tomāja bija savā ziņā apstājies laiks, kam virsū uztrieptas desmitgades atstātas pēdas, mākslinieciski labojumi, kultūrsociālais eiroremonts. Visā visumā tur viss bija palicis tāpat, plates plauktos un Skaiļa grāmatas, uz skapja projektors-kinetoskops un šefpavārs, kurš varbūt mestu riņķī pankūkas, ja vien viņam būtu attiecīgā baterija; pogu trauciņā pat bija aizķērušās pāris oktobrēnu nozīmītes, bet gultapakša - pilna ar dadža žurnāliem. Bet, piemēram, izbijušais īrnieks nesamaksāto parādu vietā bija atstājis spiningu un sauju ar Lietuvas naudiņām; mēs paši Taimājā bijām ieviesuši pāris jaunus gultas pārklājus un drēbju gabalus. Tādā garā.
Lai nu kā, man patika iet uz Tomāju, kaut arī tas gabaliņš līdz turienei likās baigi garš. Tad es īsti varbūt nebūtu varējusi paskaidrot, kāpēc, jo darīt jau tur īsti nebija, ko, ja nu vienīgi pētīt lietas, ko mana ģimene nebija atzinusi par gana vērtīgām, lai ņemtu līdzi uz jaunajām mājām. Tagad man šķiet, ka tā vienkārši bija iespēja kaut drusciņ sajust kādu citu dimensiju, kur mana dzīve būtu bijusi citādāka; kur es būtu augusi un dzīvojusi tur, kur mani ietekmējušas būtu nevis manas mājas mēbeles, podiņkrāsns un fenšui, bet tās, kas bija Taimājā. Galīgi nebija tā, ka man nebūtu patikusi sava tobrīdējā dzīve, bet mani vienmēr saistījis tas, kas nekad nav noticis, nekad nav piepildījies, kaut arī viss varēja noritēt citādāk. Tādi nekad nedzimuši rēgi.
Es nezinu, kāpēc es par to iedomājos tieši šodien. Laikam tāpēc, ka joprojām sanāk iedomāties tās dimensijas, kurās ir tāda pati es, tikai ar citādāk izdarītām izvēlēm. Tagad jau tur ir savākušās dafiga i boļše ar tām dimensijām. Visas pat nevar paturēt prātā. Un īstenībā jau nevajadzētu arī.
Es arī nezinu, kas tur tagad dzīvo. Droši vien kāds, kas izmeta visus tur palikušos Dadža & Zīlītes žurnālus. Un to nelaimīgo spiningu. Un uztaisīja kaut ko fancy. Tā īstenībā bija tīri izdevīga vieta, kur dzīvot, jūra turpat blakus. Tikai tas pasts apakšējā stāvā.

Pusseptiņi no rīta, un es palēnām mirstu un cenšos izdomāt, vai mani drīzāk nosmacēs dusmas vai cigaretes.
Rīga vienmēr smird, un Jūrmala vienmēr smaržo, īpaši vakaros, nu piemēram, vakar viņa smaržoja pēc ogām un šašļikiem, un nedaudz pēc rudens lapām, bet tas arī īstenībā ir vienīgais, kas te ir. Nujā, vēl kultūras nams Kauguros, kur notiek pensionāriem deju vakari un visas Jūrmalas skolu popielas. Es vienugad arī piedalījos tādā popielā, tēloju niku kārteru un dabūju pirmo vietu, un dabūju brīvbiļeti uz Līvu akvaparku, bet tad man nozaga maku. Vispār varētu uzrakstīt vēl kaut ko, bet jāskrien, visu laiku jāskrien, gandrīz vai varētu teikt, ka apnicis, bet tā apnikšana, godīgi sakot, arī jau zajbal. Un nāk miegs. Bet naktīs vienalga aizmigt nevaru. Un bezmiegs kā logs, un es kā Klāvs Elsbergs, nu, aptuveni tā.

Tā vien šķiet, ka Aleksandrai tagad interneta dzīve būs ne vieglāka kā savulaik tiem bērniem no Ziemļvalsts ģimnāzijas
Zem katras otrās albumbildes kā lietuvēns karājas Kastēna vārds

Tu stāvi makdonalda rindā, cenšoties izlemt starp bigmaku un bigmaka komplektu. Vēlāk izšķiries starp to, vai šovakar piedzerties vai iztikt ar puspromili un pāris cigaretēm. Ar draugiem tu esi kādā bārā, visi ņem mojito vai alu, tu paprasi zemeņu margaritu. Tās ir tavas ikdienas lielākās izvēles.
Šodien tavā sajūtu kontā ir viena mīlestība, pāris pārejošas dusmas uz mikroautobusu šoferiem un vēl viena vispārēja neapmierinātība ar dzīvi.
Bet kādam tu esi pirmā izpīpētā cigarete. Kosmopolītais nemiers.

Pāršķīru matu celiņu pa vidu. Domāju, ka meibī beibī līdzināšos mazbikucīt zatleram. Ne vella. Jāmeklē citi veidi, kā kļūt par prezidentu. Un izskatījās arī sūdīgi.

Dažkārt mani nespēj nokaitināt nekas.
Dažkārt kaitina viss. Cilvēku muguras pufaikās un melnos mēteļos, svešas smakas sabiedriskajā transportā [un kurš vispār izdomā visas tās smakas? dažām pat grūti atrast nosaukumu, par izcelsmi nerunaajot], cilvēku saveidotās rindas vilcienu vagonu izejās pirms pieturas Rīga. Un jēgas jau atkal nau, un negribas nemaz, tāpat kā negribas kārtējo reizi tēlot atsvešinātu interesi atsvešinātās sarunās, tāpat kā negribas tukši uzmundrinošas intonācijas un steigu steigu. Gribas tikai siltu cilvēka ķermeni zem segas sev blakus, tikpat siltu, cik smaidu uz sejas. Un kaut kādu skanošu fonu. Un varbūt mokuarpienu rokā.
Ar auditoriju pasniedzēja runā kā ar seš, nē, piektklasniekiem, kas nupat sākuši apgūt ģeogrāfijas pašus pamatus. Viņa nav īpaši glīta, bet vienmēr kopta, drēbes tādas foršas un mati ieveidoti, un tādā garā. Citē Čērčilu. Čērčilam matu, ko ieveidot, nebija vispār. Un vispār viņi ir pagalam atšķirīgi. Bet abi par vienu un to pašu. Par to pašu, par ko Godmanis un abas manas omes.
Mana garlaicība ir kā liela, plaša, zila jūra, ziniet, nē, drīzāk kā garš, gludi ēvelēts dēlis. Nolakots. Bez zariņiem, skabargām, pat bez gaisa burbulīšiem zem sacietējušās lakas. Domāju par seksu un šurpnākošo pavasari -- zīmēju ar krītiņiem uz dēļa zaļas koku lapas un kamasutras. Pat koki ārā ir sastinguši un gaida. Šorīt nekam nav spēka. Projektora attēls blāvs, pat necenšas. Es arī necenšos. Un auditorijā ir pilns ar galvām, kas necenšas. Bet tēlo centību tik amizanti, ka cilvēki izskatās sēžam kā notis, kā putni uz elektrības vadiem, kā burtiņi solos, matiem vaļā, matiem zirgastēs, zem kapucēm, bizēs un copēs un tā. Grāmatu varētu sarakstīt, burtiņus vienkārši copy+paste, nekas jēdzīgs jau tur nesanāktu, bet then again, mūsdienās jau nevienu nevar pārsteigt ar jēgu.
Kladē iezīmēju hamburgeru. Pārsteidz mani, pasaule, kaut vai bez jēgas.

**

Arlabunakti. Tu jau zini, ka es tevi arī.

Šo nakti es pavadīju ar Kamī Mēri, supermario uz žiletona, papīru un zīmuli un galu galā hollabollas multenēm no rīta [kuras paliek arvien stulbākas, starp citu, un es saviem bērniem, ja man tādi būs, neko tādu neļaušu skatīties. Varēs sekot līdzi Ingmāra Līdakas dzīvnieku stāstiem vai arī laika ziņām].
Es esmu ĻOTI DZIĻI vīlusies miegā, kurš tā arī neatnāca. Tas tiešām nebija smuki darīts, un tāpēc es pateicu -- jāķeras vērsim pie ragiem -- un pieķēros vērsim pie ragiem. Tobiš cēlos augšā, lai padarītu kaut ko lietderīgu. Bet, tā kā man nav nekā lietderīga, ko darīt, nu katrā ziņā ne jau pusdeviņos no rīta, tad aicinu derīgās lietas pieteikties līdz nu apmēram divpadsmitiem dienā, gan jau zinās, kur mani meklēt. [Čiu riu septiņi viens.]

Ir sasniegts janvāris. Ar to arī apsveicu.
Citās ziņās -- par Bhuto zinu tikai to, ka es viņu nenošāvu, un ar to arī pietiek. Snieg, un laikam taču nekad nebeigs snigt. Tādās dienās nav jāzīmē funkciju grafiki. Tādās dienās ir jāstāsta stāstus par ziloņiem un mugurpasakas zem siltas segas, kamēr kaut kur tālu fonā televizors, nujā, televizors.
Un tas latviešu Šekspīrs Blaumanis bija nelietis, bet Raudupiete bija idiote, un nekas piebilstams man tur vairs nav.

Dzīvē, pilnā ar nosalušiem ķermeņa locekļiem, agriem tumšiem rītiem un garlaicīgiem cilvēkiem, aaaaj, kā man patīk tevi mīlēt.

Kādudien es lidošu kosmosā un būšu mamma astronaute.

Gribu redzēt kādu šausmīgi muļķīgu un dumju, bet smieklīgu filmu. Vēl es gribu apskāvienu, kilogramu mandarīnu, jaunus aizkarus un lai Mauritānijā teroristi kļūtu par budistiem un visi noskumušie dabūtu savu Dakāru, un mieru virs zemes un cilvēkiem labu prātu arī dzan.

Kad sievietes iesaistās politikā/kļūst atpazīstamas, viņas paliek izskatīgākas.
Paskatieties uz Vairu Vīķi-Freibergu.
Paskatieties uz Ingūnu Sudrabu.

Kad to dara vīrieši, notiek otrādi.
Paskatieties uz Aigaru Kalvīti.
Paskatieties uz Ģirtu Valdi Kristovski.

Vīrieši, neejiet politikā. Vīrieši, sēdiet mājās.

Klausos mūziku, kura būtu jāklausās pīpējot vai skūpstoties, vai pēc mīlēšanās, un man saka, ka mans vārds esot uz katras sienas.
Visi šovakar ir mājās. Ja es dzīvotu prezidenta pilī, uzvilktu karogu mastā. Vismaz svecīti logā. Vismaz uzpūst elpu uz loga rūts un uzzīmēt mazmazītiņu pasaulīti.