Mēs esam maza kopiena. Atceramies bītņiku grautiņus, templiešu intrigas un pirmās brīvvalsts preses pīles. Viss mums ir kopīgs - lopi, saimniecības ēkas, dzīvokļi, dzīvesbiedri; atmiņa arī kopīga. Tāpēc jau visu atceramies.
Laiku starp Lenona un Kobeina nāvi mēs atceramies dažādi. Daži pēc Lenona slepkavības dikti skuma, daži mazāk, daži neskuma vispār. Pēc Kobeina nāves skuma atkal cits kontingents, bet pēc Viktora Coja nāves skuma visi.
Nav jau tā, ka mēs tikai nāves atceramies. Atceramies labākus laikus. Un vecos labos laikus. Zelta laikus dažkārt. Kā eskimo varēja nopirkt par nieka naudiņām. Un tramvajam biļeti par pāris santīmiem. Dzimtbūšanas un deportācijas atceramies nelabprāt. Nesauksim to par tabu, bet par slikto toni varbūt.
Un Frici Bārdu atceramies. Bez bārdas. Ar ūsām toties.