kaut kā
kaut kā tās lietas mani nekad neaizkustina
vai drīzāk neiekustina, es palieku savās sliedēs, kamēr skatos uz piena ceļu, un es domāju - tas ir skaists ceļš, bet tas nav manējais
manas sliedes ir aprūsējušas, aizaugušas ar zāli, dažviet uz tām ir šķembas un saplacināti centi, un saplacināti santīmi, un saplacinātas kapeikas, jā, tik vecas ir tās sliedes
un dažkārt liekas ka pārāk grūti ir nobraukt to gabalu līdz nākošajai pieturai
bet citu neko arī nevar darīt
ir vilciens
neapbrauks

dzidri ir tie asfalti naktīs
dzidri ir tie slapjie asfalti lietainu ziemu naktīs
visas gaismas ir manas zvaigznes, i don't discriminate

Mēs dzīvojam atjaunotās koka ēkās ar koka mežģīņu rakstiem, pašceltās smagu bloku mājās ar koka apdari, mēs dzīvojam hruščovkās, mājīgi dārgos Vecrīgas dzīvoklīšos un slikti izremontētos pirmskara dzīvokļos. Mēs dzīvojam trīsstāvīgās mājās ar vienu stikla sienu, un mēs dzīvojam pēc dūmiem smaržojošās, patumšās mājiņās, kuras izgaismot nespēj arī trīs degošas spuldzītes piecu spuldzīšu lustrā. Mēs dzīvojam netālu no maksimas vai netālu no rimi, vai netālu no mego, vai netālu no stūra veikala, vai netālu no veikala ar kādu jocīgu nosaukumu, kurā pie kases joprojām var nopirkt piecas sekundes garšu saglabājošas košļenes ar pievienotām uzlīmēm vai tetovējumiem.
Mēs dzīvojam kopīgi, citādāk jau mēs tā viens otram neapniktu. Mēs pazīstam viens otru caur un caur, jo mēs esam kaut kas viens un vesels - mēs, proti, tā biroja darbiniece, kura pārtraukumā lasa Privāto dzīvi un ēd vājpiena biezpienu, mēs, tas nupat pilngadīgais čalis, kurš nupat ir izlasījis savu pirmo Nīčes grāmatu un mēģina risināt plašas diskusijas par dažādiem tematiem savā feisbukā, mēs, tas vecuma rūgtuma salauztais bitenieks, kurš par indi sauc sāli, miltus un cukuru, bet ik dienas izpīpē paciņu cigarešu, mēs, tā maigi smaržojošā, visu gadu nosauļotā meitene, kas raksta savu bakalaura darbu par kādu drošu, pārbaudītu tēmu, mēs, tas nenosakāma vecuma vīrietis, kas netīriem pirkstiem pie kases blakus pāris baltajām naudiņām pa vienai skaita melnās, lai samaksātu par mazo šņabja pudeli ar akciju.

Atslēgtermini: Liepziedi, kas jūlijā kaltējas uz avīzēm; bufatoriska paskata ielas ar mākslīgo apgaismojumu naktīs; cigarešu dūmi piektdienu vakaros pie klubu ārdurvīm; lauksaimniecības atribūtika pie tematiskas kafejnīcas sienas.

Rīts smaržo pēc lietus un slapjiem putekļiem, ir drēgns, un tu pusapzināti ej mūzikas ritmā uz staciju. Pleijera vads nedaudz čakarējas, tas ir jāpietur ar pirkstiem, un vienalga ik pa brīdim skaņa pazūd te vienā, te otrā ausī.
Tu iekāp vilcienā tūlīt pēc tā vīrieša, aiz kura tu vilcienā kāp šos pēdējos pāris mēnešus, kopš pārslēdzies uz vienu vilcienu agrāk par savu iepriekšējo transportu. Ik rītu, tieši pirms vilciena pienākšanas, viņš nospļaujas uz sliedēm.
Tamburā stāv čalis, kruķus pieslējis pie sienas, un kautrīgi ik pa brīdim padzeras no divlitrīgas plastmasas alus pudeles. Kad kruķi nokrīt pie ieejas vagonā, viņš tos bez steigas paceļ un bez manāmām problēmām aizstaigā uz tambura otru galu bez kruķu palīdzības.
Uz ielas rīts smaržo pēc lietus, bet vienubrīd - pēc kotletēm un trauku lupatām.

tu domā, ka neviens nezina, bet visi zina, ka tajā būcenī tu lien spirtu dzert
tu esi dzīva romantika, tu, mietpilsoniskā alkoholiķe, un, tāpat kā romantika, reālajā dzīvē tu nestrādā
tāda, lūk, grādīgā madame bovarī

Mežā stāv vīrietis
ar suni
un skatās uz garāmejošiem vilcieniem. Es šo nakti esmu nogulējusi filmiskā nemaņā, bet zinu, ka tas nav sapnis, jo, kad es atveru acis no vilcienmiega, no vagonu miega ar pieturām, priekšā ir matērija. Sniegs ir matērija tāpat kā melnās, apskādētās kupenu maliņas (katram mākonim dubļu maliņa), es redzu (neredzu. nojaušu) atomus un atomu struktūras, un ar to pietiek, lai es zinātu, ka arī vīrietis ar suni ir īsts. Mežā. Skatās uz vilcieniem. Un nenojauš, ka kāds par viņu tagad domā.

Es iešu mājās un dzeršu kafiju. Es smēķēšu cigaretes, spēlēšos ar salvetēm, pētīšu mēnesi vecu horoskopu. Es iekāpšu vilcienā, lasīšu grāmatu pāris pieturas, pārējās gulēšu svētlaimīgajā, izstieptajā vilcienmiegā.
Protams, labāk būtu, ja es šorīt būtu izmazgājusi matus. Ja man nebūtu nepabeigtas lietas, kurām nekad nevajadzēja ļaut iesākties. Ja man nebūtu bail. Un skumji. Bet pārsvarā jau bail.
Es skatos uz cilvēku vājībām, nu, manas varbūt arī nav tik acīmredzamas... bet toties kā žņaudz

Un ir jaunais, un es joprojām esmu cilvēks, kurš savās dzīves izvēlēs ir pieļāvis vairākas kļūdas
Bet aiz aizvērtām acīm neona krāsiņas, šujmašīnas šuj ielas un simts disko drēbēs tērpti cilvēki uz skrituļslidām kopīgi nes vienu milzu afro

Ar čaļiem un vīriešiem man ir kā ar Windows operētājsistēmām - katrs otrais ir bijis labs.

Man liekas, mēs dzīvojam Telemahu laikmetā, un laikam jau tā arī vajag.
Tvīkstam pēc cēliem varoņiem, kovbojiem ar cietām sejām un vissīkstāko izturību, tēvijas aizstāvjiem, bet varoņi savā sīkstumā ir iesīkstējuši un cietums ir cietums ir cietums, savukārt mēs maināmies un mēs mainām.
Bet šajās rudens dienās man ir kaut kādas tieksmes uz pastāvīgu, rāmu stiprumu, raupjām rokām un saplaisājušām lūpām. Un gribas nogulties zemē un apsnigt, un gulēt tūkstoš gadus.
Tas no vienas puses.
No otras, es arī tāds mūsdienu Telemahs esmu, pienā mazgāta un banānus ēdusi, strīdēties gribu, bet bļaut neprotu; visticamāk, arī neprastu nēsāt sacirtotas četrdesmito gadu frizūras un lāpīt zeķes un kaprona zeķbikses (tā, ka neredz). Raupjumu gribas, bet raupjus rugājus pie maiga kakla iemiegot ne. Un gribas atzīt spēku, bet ne pārākumu. Es esmu kā aristokrātiju mīlošs proletārietis un kā jezuītus mīlošs liberālis.

Oktobra segas un pledi, oktobra kanēlis, oktobra revolūcijas, oktobra nogurums, oktobra oktāvas, oktobra tilts, oktobra lapkritis, oktobra miegs, oktobra kafijas, oktobra garderobe, oktobra pleilistes, oktobra pulksteņi.
Viss ok, esmu gatava.
x
Ir nogurdinoši domāt par mirušiem cilvēkiem un mirušām vietām. Ir labi, ka pašai pēc savas nāves man par sevi nekas vairs nebūs jādzird, to taču vispār paciest nevarētu.
x
Ārkārtīgi nepraktiski gribēt dažādas neracionālas lietas, tādas kā pīlēnus, tropus un milzīgus zefīra mīkstuma matračus. Tā vietā varētu gribēt, teiksim, baltmaizi "Kungu", un tad tu nopērc, atnāc mājās un sirds piepildīta, var skatīties Ugunsgrēku, ja ir dekoders, vai sienā, ja nav.

Laikam jau, ka es vienmēr esmu bijis tāds ieradumu cilvēks, bet nupat jau paliek par traku. Kad izrādās, ka pieaugušo dzīve nozīmē to, ka tu pats nosaki, cik daudz ūdens pieliet klāt saturīgajai zemes pamatnei, izrādās arī, ka tas ir elementārs, rutīnas un komforta ieeļļots ceļš uz apātisku, stagnējošu purvu.
Es nesatieku jaunus cilvēkus, es sen kā vairs nelasu ziņas un nerakstu komentārus. Es nevelku paralēles. Dusmojos remdeni. Es parazitēju uz tām informācijas un radošuma druskām, kas manī bija vēl relatīvi nesen.
Es kaunos.
Es gaidu.

Kaut kad vienunakt man atkal bija viens no tiem lielajiem, skaistajiem sapņiem, kuros ceļo laikā un jāj uz stirnām, un kaut kur tevī ir pārliecība, ka ir mērķis un no tevis ir kaut kas svarīgs atkarīgs.

( zem klikšķa )

+ templeits interesentiem:
http://ge.tt/5faPkuI/v/0?c

Laiki, kuros izklaidēm nevajag nekādas substances un priekam nevajag nekādas mīlestības un nekādas karjeras
Un māksla skaitās fotogrāfijas uz sliedēm, un kedas skaitās vienīgais vērā ņemamais apavs
Un priekšā ir viss, un laika ir milzums, un draugiem vienmēr atrodas laiks
Goda vārds, es kādreiz nesapratu, bet mostās arī manī kaut kāds jaunības dienu sentiments, un kaut kā man liekas, ka ir drusku par agru būt pusautomātiski, neromantiski un klišejiski nogurušai no dzīves; te nu bija trīs vītušas rozes un mežrozīte jaukā, melgibson

Ir tādi momenti, ir tādas dienas, kad māņticīgā kārtā ir bail cerēt un bail arī necerēt. Ne jau tāpēc, ka kaut kas varētu nesanākt, bet tāpēc, ka varētu pat nenonākt līdz nesanākšanai, varētu palikt tajā miglainajā visu lietu pirmsfāžu stadijā blakus bērnības astronautsapņiem un neapzinātajai pārliecībai, ka kaut kad mūžā pienāks tas brīdis, kad čemodāni būs sakravāti un draugos pateiktas pārspīlētas atvadas dzimtajiem mežiem, krastiem un mazdārziņiem. (Ja izrādīsies, ka tā pirmsfāžu stadiju zona ir viens no sapņu apgabaliem, iespējams, tas palīdzēs saprast, kāpēc miegam ir tik milzīga vara pār mani.)
Nu un tad? Man arī patīk žēloties.

Šobrīd uz galda ir augļu trauks, kas tikļoti atgādina karavadžo bakha augļutrauku, ka es neko no viņa neuzdrīkstos ēst. daži āboli ir vietumis tematiski ir ar caurumiem, bumbieri pārgatavi, gaismas visas tādas siltas, un gaismēnas spilgti kontrastē.
paliek kaut kā drusku, dunno, skumji, vai
nekas cits manā dzīvē nav kā mākslā

Bišķi vermuts ar spraitu, bišķi dostojevskis un bišķi futurama. sure, this is not THE life. but this is some kind of life. šobrīd ar to pietiks.
vareetu jau pastāstīt, ko es domāju par daudzām lietām (man tās besij), bet nupat jau vairs negribas arī stāstīt neko.

piemēram, ja es lasu kādu rakstu par tēmu "how to tell when someone is lying", es to lasu, lai pati nepieļautu attiecīgās kļūdas melojot.

fucking hangovers, how do they work

ja vēl būtu tā, ka besītu ārā, bet ir pilnīgs tukšums, un nepalīdz arī tipa stress un izdzertie alkohola kvantumi, un citi cilvēki galīgi ne; vispār nekas reāls vairs neraisa īstas emocijas, izņemot tādas nepārvaramas skumjas katru vakaru pēc ikvakara rutīnas. viss, kas mani vēl silda, nav reāls, eksistē tikai prātā un vakaros čatlogā.
es nemāku būt viena. es nemāku gaidīt un ilgoties. es māku tēlot prieku. stulbākā superspēja ever
unrelated: brauzeejot dc [jā, kāds arī vēl šadtad izmanto], uzkliidu xxx video ar nosaukumu Gorgeous girls enjoying life, un šobrīd i wonder vai kaut kur pasaulē tiešām ir tādi vīrieši, kam ir fetišs uz meitenēm, kas vienkārši ir laimīgas un bauda dzīvi [nu tur, sauļojas, ēd saldējumu, absolvē universitātes utt], vai arii [kas, protams, ticamāk] tik jauks nosaukums ir vienkārši piešķirts lesbiešporno ar sievietēm, zobus atiezušām tēlotā kaislē un izrādot arvien jaunus trikus ar dažāda kalibra dildo
nē, nelādēšu un nepārliecināšos par otro variantu
gribu.. gribu padzīvot vietā, kur nevar būt nelaimīgs

es gribētu atcerēties to laternu, kas ik pa brīdim iedegās un nodzisa, kad es dzīvošu citur. Un iestaigātās taciņas sniegā. Un to, cik ļoti aizaugušais kaimiņu pagalms ar būdiņu, kurā nekad nedeg gaisma, izskatās pēc krievu pasaku raganu mājokļiem. Bet tās nav tādas lietas, ko es atceros. Ko vispār atceras. Atcerēšos to, ka mums bija traktors. Ka vasarās varēja noķert pagalmā ežus. Ka apkārt klīda kaķi, kas iedarbināja mašīnu signalizācijas. Vispār jau viss tas, ko es atcerēšos, visas tās lietas būs jaukas, bet gribētos arī kaut ko tādu, nu, nenoteiktu, nekonkrētu un nenozīmīgu. piemēram, degošu/nedegošu gaismiņu uz ielas.