Mežā stāv vīrietis
ar suni
un skatās uz garāmejošiem vilcieniem. Es šo nakti esmu nogulējusi filmiskā nemaņā, bet zinu, ka tas nav sapnis, jo, kad es atveru acis no vilcienmiega, no vagonu miega ar pieturām, priekšā ir matērija. Sniegs ir matērija tāpat kā melnās, apskādētās kupenu maliņas (katram mākonim dubļu maliņa), es redzu (neredzu. nojaušu) atomus un atomu struktūras, un ar to pietiek, lai es zinātu, ka arī vīrietis ar suni ir īsts. Mežā. Skatās uz vilcieniem. Un nenojauš, ka kāds par viņu tagad domā.