Rīts smaržo pēc lietus un slapjiem putekļiem, ir drēgns, un tu pusapzināti ej mūzikas ritmā uz staciju. Pleijera vads nedaudz čakarējas, tas ir jāpietur ar pirkstiem, un vienalga ik pa brīdim skaņa pazūd te vienā, te otrā ausī.
Tu iekāp vilcienā tūlīt pēc tā vīrieša, aiz kura tu vilcienā kāp šos pēdējos pāris mēnešus, kopš pārslēdzies uz vienu vilcienu agrāk par savu iepriekšējo transportu. Ik rītu, tieši pirms vilciena pienākšanas, viņš nospļaujas uz sliedēm.
Tamburā stāv čalis, kruķus pieslējis pie sienas, un kautrīgi ik pa brīdim padzeras no divlitrīgas plastmasas alus pudeles. Kad kruķi nokrīt pie ieejas vagonā, viņš tos bez steigas paceļ un bez manāmām problēmām aizstaigā uz tambura otru galu bez kruķu palīdzības.
Uz ielas rīts smaržo pēc lietus, bet vienubrīd - pēc kotletēm un trauku lupatām.