Laikam jau, ka es vienmēr esmu bijis tāds ieradumu cilvēks, bet nupat jau paliek par traku. Kad izrādās, ka pieaugušo dzīve nozīmē to, ka tu pats nosaki, cik daudz ūdens pieliet klāt saturīgajai zemes pamatnei, izrādās arī, ka tas ir elementārs, rutīnas un komforta ieeļļots ceļš uz apātisku, stagnējošu purvu.
Es nesatieku jaunus cilvēkus, es sen kā vairs nelasu ziņas un nerakstu komentārus. Es nevelku paralēles. Dusmojos remdeni. Es parazitēju uz tām informācijas un radošuma druskām, kas manī bija vēl relatīvi nesen.
Es kaunos.
Es gaidu.

Kaut kad vienunakt man atkal bija viens no tiem lielajiem, skaistajiem sapņiem, kuros ceļo laikā un jāj uz stirnām, un kaut kur tevī ir pārliecība, ka ir mērķis un no tevis ir kaut kas svarīgs atkarīgs.