kaut kā
kaut kā tās lietas mani nekad neaizkustina
vai drīzāk neiekustina, es palieku savās sliedēs, kamēr skatos uz piena ceļu, un es domāju - tas ir skaists ceļš, bet tas nav manējais
manas sliedes ir aprūsējušas, aizaugušas ar zāli, dažviet uz tām ir šķembas un saplacināti centi, un saplacināti santīmi, un saplacinātas kapeikas, jā, tik vecas ir tās sliedes
un dažkārt liekas ka pārāk grūti ir nobraukt to gabalu līdz nākošajai pieturai
bet citu neko arī nevar darīt
ir vilciens
neapbrauks