Mēs dzīvojam atjaunotās koka ēkās ar koka mežģīņu rakstiem, pašceltās smagu bloku mājās ar koka apdari, mēs dzīvojam hruščovkās, mājīgi dārgos Vecrīgas dzīvoklīšos un slikti izremontētos pirmskara dzīvokļos. Mēs dzīvojam trīsstāvīgās mājās ar vienu stikla sienu, un mēs dzīvojam pēc dūmiem smaržojošās, patumšās mājiņās, kuras izgaismot nespēj arī trīs degošas spuldzītes piecu spuldzīšu lustrā. Mēs dzīvojam netālu no maksimas vai netālu no rimi, vai netālu no mego, vai netālu no stūra veikala, vai netālu no veikala ar kādu jocīgu nosaukumu, kurā pie kases joprojām var nopirkt piecas sekundes garšu saglabājošas košļenes ar pievienotām uzlīmēm vai tetovējumiem.
Mēs dzīvojam kopīgi, citādāk jau mēs tā viens otram neapniktu. Mēs pazīstam viens otru caur un caur, jo mēs esam kaut kas viens un vesels - mēs, proti, tā biroja darbiniece, kura pārtraukumā lasa Privāto dzīvi un ēd vājpiena biezpienu, mēs, tas nupat pilngadīgais čalis, kurš nupat ir izlasījis savu pirmo Nīčes grāmatu un mēģina risināt plašas diskusijas par dažādiem tematiem savā feisbukā, mēs, tas vecuma rūgtuma salauztais bitenieks, kurš par indi sauc sāli, miltus un cukuru, bet ik dienas izpīpē paciņu cigarešu, mēs, tā maigi smaržojošā, visu gadu nosauļotā meitene, kas raksta savu bakalaura darbu par kādu drošu, pārbaudītu tēmu, mēs, tas nenosakāma vecuma vīrietis, kas netīriem pirkstiem pie kases blakus pāris baltajām naudiņām pa vienai skaita melnās, lai samaksātu par mazo šņabja pudeli ar akciju.

Atslēgtermini: Liepziedi, kas jūlijā kaltējas uz avīzēm; bufatoriska paskata ielas ar mākslīgo apgaismojumu naktīs; cigarešu dūmi piektdienu vakaros pie klubu ārdurvīm; lauksaimniecības atribūtika pie tematiskas kafejnīcas sienas.