pirms aiztek vermuts un aizkari noplīst no stangām
es tev gribēju pateikt ka īsti laikam nevaru bez tevis
bet tā jau protams mēģināšu
ir pagājusi mūžība ir pagājuši pāris mēneši
es varu samelot bet tikpat labi samelot var laiks
tiktāl par mani un manām metāla vētrām
man liekas, šobrīd es jūtos kā tas čalis stāstā par igoru, kuram bija skumji. bija pāris govis, neliela saimniecība, televizors ar satelītu, tas viss jā, bet arī skumji. jo viņam nelikās, ka pasaule spēj ko skaistu piedāvāt. nu, teiksim, koru karus viņš pa reizei skatījās, pasternakas labestības dienas un domkora māmiņdienu koncertus un ko tik vēl ne, bet viss tas aizkustinājums un visas tās emocijas, kuru klātbūtni viņš juta, bet nespēja noķert, viņā radīja dziļu nepatiku un, vakarā kurinot krāsni un skaldot malkas pagales, viņš jutās vēl nelaimīgāks kā agrāk, nespējīgs vienoties ar saviem smaidīgajiem ciltsbrāļiem aklā sajūsmā pret ēterisku, nepierādāmu laimi.
ja jūs nezinat tādu stāstu, tad no wonder, jo es to nupat izdomāju un pietam par igoru viņu sauc tikai tāpēc, ka es nevienu igoru nepazīstu, tikpat labi tas varētu būt bijis pēteris.
tas, protams, ir tikai un vienīgi šobrīd trīs iemeslu dēļ (sakārtoti pēc nozīmības dilstošā secībā):
1. es jau tik ilgi neesmu tevi satikusi
2. sarunu ziņā gan reālajā, gan virtuālajā dzīvē valda pilnīgs klusums
3. ir iestājies tas brīdis, kad viesi aizgājuši, alkohols izdzerts, bet saņemties iztīrīt zobus un aizmigt vēl nav ne gribas, ne varēšanas + pa skatam ir patraapījušies nepareizie interneta resursi un nostaļģija.
tas laikam arī viss šimvakaram, gaidu kārtīgu miegu un ceru, ka pārmaiņas pēc tajā nebūs milzu kartupelis - Viļņas simbols/gids.