Tomāja bija savā ziņā apstājies laiks, kam virsū uztrieptas desmitgades atstātas pēdas, mākslinieciski labojumi, kultūrsociālais eiroremonts. Visā visumā tur viss bija palicis tāpat, plates plauktos un Skaiļa grāmatas, uz skapja projektors-kinetoskops un šefpavārs, kurš varbūt mestu riņķī pankūkas, ja vien viņam būtu attiecīgā baterija; pogu trauciņā pat bija aizķērušās pāris oktobrēnu nozīmītes, bet gultapakša - pilna ar dadža žurnāliem. Bet, piemēram, izbijušais īrnieks nesamaksāto parādu vietā bija atstājis spiningu un sauju ar Lietuvas naudiņām; mēs paši Taimājā bijām ieviesuši pāris jaunus gultas pārklājus un drēbju gabalus. Tādā garā.
Lai nu kā, man patika iet uz Tomāju, kaut arī tas gabaliņš līdz turienei likās baigi garš. Tad es īsti varbūt nebūtu varējusi paskaidrot, kāpēc, jo darīt jau tur īsti nebija, ko, ja nu vienīgi pētīt lietas, ko mana ģimene nebija atzinusi par gana vērtīgām, lai ņemtu līdzi uz jaunajām mājām. Tagad man šķiet, ka tā vienkārši bija iespēja kaut drusciņ sajust kādu citu dimensiju, kur mana dzīve būtu bijusi citādāka; kur es būtu augusi un dzīvojusi tur, kur mani ietekmējušas būtu nevis manas mājas mēbeles, podiņkrāsns un fenšui, bet tās, kas bija Taimājā. Galīgi nebija tā, ka man nebūtu patikusi sava tobrīdējā dzīve, bet mani vienmēr saistījis tas, kas nekad nav noticis, nekad nav piepildījies, kaut arī viss varēja noritēt citādāk. Tādi nekad nedzimuši rēgi.
Es nezinu, kāpēc es par to iedomājos tieši šodien. Laikam tāpēc, ka joprojām sanāk iedomāties tās dimensijas, kurās ir tāda pati es, tikai ar citādāk izdarītām izvēlēm. Tagad jau tur ir savākušās dafiga i boļše ar tām dimensijām. Visas pat nevar paturēt prātā. Un īstenībā jau nevajadzētu arī.
Es arī nezinu, kas tur tagad dzīvo. Droši vien kāds, kas izmeta visus tur palikušos Dadža & Zīlītes žurnālus. Un to nelaimīgo spiningu. Un uztaisīja kaut ko fancy. Tā īstenībā bija tīri izdevīga vieta, kur dzīvot, jūra turpat blakus. Tikai tas pasts apakšējā stāvā.