Bieži, kad es lasu vai skatos video un filmas par Visumu [īpaši, ja runa ir par Big Bang], manī ir tāda maiga sajūta, un tagad es zinu, kāpēc -- tā ir māju sajūta, ko es izjūtu, iedomājoties, ka no pilnīga nekā vai no citiem universiem, īstenībā no jebkā sveša un neaptverama mani sargā Visums, sargā no bezgalības un nebūtības un varbūt pat citiem fizikas likumiem [čau, Azimov]; tāpat kā mājās es varu sagaidīt siltumu un jumtu virs galvas, Universs sniedz ķermenisko struktūru un laiku. Visumam ir pēdējā, kaut arī nekad nesasniedzamā robeža, aiz tā nav nekā, pēc kā es varētu ilgoties.
Pilnīgi nesaistīti ar pirmo rindkopu, vakar redzēju stacijas tunelī divus jauniešus, kas piepelnījās, dziedot dziesmas "in the jungle utt utt" kaveru; tas bija latviskots tādējādi, ka piedziedājuma "ii-iiaa-viambambavee" vietā viņi dziedāja "aj-aj-aj-aj".