Mans netīrais mazais noslēpums ir tāds, ka tad, kad esmu viena, es neciešu klusumu. Klusums ir overrated. Vajag, lai skan. Vislabāk, ja skan mūzika un fonā klusi ņurd televizors. Man šķiet, noslēpums slēpjas tajā, ka klusums man šķiet tik nepieklājīgi vientuļš, ka ar savu vienatni izplēš manā laikā caurumu, izveido singularitāti, un tad es tā krītu bez nekādas sajēgas par minūtēm un sekundēm, bet stundas vispār liekas kaut kas tik neaizsniedzams kā lidojošās mašīnas un pusdienas gramu smagā tabletē filmās par nākotni.
Toties tā smuki paklusēt, kamēr blakus ir kāds, to es atrodu par labu esam. Ja kāds ir pietiekami mīļš, lai ar savu klātbūtni aizpildītu caurumus klusumā.
Vispār tā visa ir pārāk liela attaisnošanās, visi tie "ja vien" un "tāpēc ka". Nafig nafig nafig.

Aiztaisīju aizkarus un uzvārīju tēju. Naktīs joprojām ziema.
because nothing compares, nothing compares.