Tam, kurš izgudroja apskāvienus, vajadzēja piešķirt nobela prēmiju. Visur. Ķīmijā, fizikā, fizioloģijā un par mieru.

bet manī šodien ir baloži, manī iesprostoti pieci, nē, visi desmit pelēki putni un laužas uz āru. Un es sēžu vēsu seju un lasu jaunākos laikrasktus. Un pie tāfeles par pieskarieem, par atvasinājumiem un par diferencētām funkcijām man stāsta, nu kuš, sieviete, vai tad tu nejūti, ka manī ir baloži?
Un mani elpvadi ir aizlipuši ar viņu spalvām, galvā iet vakardienas raidījumu atkārtojumi, un vilciens pieturēs Babītē, vispār vilciens pieturēs visur, bet zaļo pieturu nebūs, nē.
Zaļās pieturas ir manas bērnības elements -- tas satraukums, kad tu izlec no autobusa dubļainā pēdējā pakāpiena uz grants celiņa, jo nedrīkst nokavēt, autobuss vēl aizbrauks bez tevis; nujā un meitenes uz to pusi, bet paskriesim bišķīt dziļāk, okei? Un tad tā ātri, ātri, kamēr šoferis izpīpē, un tad atpakaļ, ķerties pie tomātmaizēm, čipšiem un limonādēm. Citiem ir arī tarhūns, kas man vienmēr ir garšojis pēc klepus sīrupa, bet tu tikai paklausies, kā tas skan -- tarhūns --, un vēl tā indīgi zaļā krāsa, tā bija manta. Un krāsainās gumijas žurkas pa 13 santīmiem. Tāpat kā atmiņu klades ar "Kāds ir tavs lielākais noslēpums?" un "Kas ir tava simpātija?" [atbildes svārstījās no meitenīgi koķetiem L. vai T. līdz puiciski skarbiem -- nav.]
Manta bija arī raidījums Uzmini Nu, kura iespaidā es sāku gudrot pati savas mīklas. Kas tas ir -- mazs, mazs vīriņš, nevar uzkāpt ābelē? [Tētis]
Atbildei bija diezgan nopietns, uz empīrisko izpratni balstīts pamats -- teju katru gadu mani vecāki kaapa kokos zarus zāģēt vai ābolus lasīt, un katru gadu krita no tiem nost.
Nupat runājos ar baložiem, un viņi saka, ka es laikam bišķīt esmu iem.
Banālie, banālie baloži.

Un, lietum sitoties pret ādu, man liekas, ka lietuslāses ir mazas dzirkstelītes. Tādas pavisam, pavisam tīras.

[..]Korozijas vide. Bet ārā norisinās globālā sasilšana. Es zinu un visi zina, visi ir izlasījuši Dienā un Ilustrētajā Zinātnē un BBC mājaslapā. Un visi ir maksimāli informēti par notiekošo, un visi ir vienisprātis, ka KAUT KAS ir jādara. Kas? Nuuu tur izmeši jāsamazina un un mazāk ar mašīnām jābrauc. Tas viss ir tik vienkārši, tik vienkārši, ka paprasi jebkuram dienaszaglim, jebkurai tantei uz ielas, tev pateiks, kas, cik un ko darīt. Tad nafig tos grīnpīsus un vides pārstāvjus, atrisināsim to problēmu vienreiz un pa visām reizēm un miers. Īzī pīzī, ne? Nē.
Skatoties no termodinamikas viedokļa, mēs secinām, ka korozija ir patvaļīgs process.
Nujā, sasilšana. Termodinamika. Termodinamika dzen manas asinis vēnās un liek man ilgoties. Bet salt būtu tik vienkārši. Nekad neaizmigt un nekad nepamosties. Dzīvot, eksistēt un konspektēt ķīmiju.
Šobrīd runa laikam ir par uzkundzēšanos kaimiņiem un dabai vai kkas tāds. Uzkundzēšanās. Hm, pārspēks. Bet dažkārt mēs kalpojam kādam vienkārši tāpat, brīvprātīgi, pat nenovērtēti. Jo mēs citādāk nevaram. Katrā cilvēkā ir tas verga sindroms, tu nespēj būt patiesi laimīgs, ja kādam nespēj pakalpot, ja neesi kādam vajadzīgs. Esi mans kungs un es būšu tavējais. Bet līdzsvars mēdz novelties uz vienu vai otru pusi, attiecības karsējot vai palielinot spiedienu. Un laimīgāks šajā situācijā būs kalps, padevīgais. Jo viņš būs vajadzīgs, neaizstājams, viņš būs tas, kura pietrūkst the most.
Es neticu mīlestībai forever&after. Es ticu eksplozijām. Cilvēkā diendienā eksplodē simtiem mazu sprādzienu, un in lifetime viņā notiks vismaz pāris atombumbu eksploziju, lielākas un mazākas Nagasaki un Černobiļas, sirdssāpes un mīlestībiņas. Nesen atkal. Zibens sper vienā vietā divrreiz, un otroreiz sper tā līdz kaulam. Pēc tam paredzēts sausuma periods un taureņi un kodes apsprāgs.
Jāveic pasākumi. Pret koroziju. Pret politisko eliti. Pret vājumu. Pret... nu galvenais, ka pret. Jo par nekad nebūs tik efektīvs. Destruktivitāte ir krāšņa, skaista, efektīva un prasa salīdzinoši maz līdzekļu. Nopērc pāris kilogramus trotila un pasūti to, ko mīli, dirst. Un viss. Kāda jēga piņķerēties ar sāpīgo, melno radīšanu?

[es ar tevi gribu runāt tikpat ļoti, cik pasūtīt tevi..kkur.]

Es gribu mīlēt kādu, ar ko reizēm paklusēt. Nevis taa, kko darīt un nerunāt, bet vienkārši sēdēt blakus, varbūt pie jūras, varbūt uz dīvāna, un klusēt.
Es vispār gribu tā skaisti. Krist uz augšu.
Šovakars man dāvina cigaretes un vannu.

Es esmu meli. baltie. Man gan dažkārt šķiet, ka meli paliek meli un nav, ko cerēt, ka visu atrisinās taktiska kaut kā noklusēšana vai pārgrozīšana a ļa attiecības sirds gaumē. Bet tā izklausās labāk. Balti meli, mazi meliņi, nē, ne meli, mānīšanās. Balta kā piens, kā ķermeņa pieniņš, gan jau uzsūksies.
Then again, es laikam īsti negribu, lai uzsūcas.
Es gribu citādāk.
Man ir apnicis apjukt. Un izlikties, ka man vienalga un ka būs jau labi.
Un es gribu iet vainu paēst, vai arī uzspēlēt brālīti un karlsonu BETJŪSJAUNEZINATKOTASNOZĪMĒ.

Adorno -- respekts tev, tu biji foršs čalis.
nupat gandrīz izkritu pa logu
tas arī viss manā frontē

savu anonimitāti mēs krietni pārvērtējam
taapat kā pārvērtējam savas jūtas
es labprāt viņas visas atdotu par vienu vienīgu pohuj
bet augstākā matemātika manis pēc var iet nu piemēram dirst.

laikam jau ir dažas lietas un sajūtas, no kurām es nekad netikšu vaļā
ko lai saka
sūdaini

bļa, bet stulbi vispār
sēžu un dzeru kolu [!] un raudu
un vai nu es sevi nenovērtēju vai daži mani pārvērtē
un man tik ļoti ļoti patīk visu sarežģīt
un man tik ļoti gribas ievilkt nagus tur kur man nepienākas galīgi nemaz
sildi mani
sildi mani ar jūru naktī un smaidiem
sildi mani neapzinoties ka sildi
man tā ir tik nepieklājīgi
tik nelabi labi
un neviens nezina
un nevienam nav jāzina ka tevī ir siltums
jo īpaši tev, es nedošu tev tādu varu pār sevi

Šķiet, ka visvairāk cilvēki pieķeras lietām, kas nav un nekad nevar būt viņējās – skaņām, elpai, citam cilvēkam, sapnim. Nu kā tu pieradināsi sapni? Kā tu pieradināsi cilvēku? Un ko tu darīsi, kad būsi burciņā noķēris elpu? Viņa nosmaks brīdī, kad tiks tavos kārajos nagos, tāpat kā skaņa izkusīs gar tavas miesas kuslo un lipīgo siltumu. Un, jo mazāk var dabūt, jo vairāk vajag, jo vairāk pietrūks, jo vairāk tiks atdots un jo mazāk ieelpots, jo mazāk būs manis.

dažkārt spēlēties ar vārdiem ir daudznuvismazsimtreizes interesantāk nekā spēlēties kasdārzā vai datorspēles.

pirmais stāsts.

draugi pazūd. sirdsdraugi tāpat. seksa partneri un tie, kuri nepazudīs nekad nekad nekad. visi viņi pazūd.
paliek atmiņas
daudz
bezjēdzīgi izlietota informācija
un ko ar viņām tagad darīt?
elektrību iegūt nevar, pārstrādāt degvielā arī nē
nekas tāds, kas dotu motivāciju dzīvot
nekas tāds, ko var pārstrādāt laikā
nu ko darīt ar atmiņām?
ko darīt ar sirdi?

otrais stāsts.

dažkārt
es domāju, kā būtu, ja mēs būtu palikuši kopā, ja es nebūtu aizgājusi kaut kur citur
es vienalga būtu laimīga
droši vien, jo cilvēks tiecas katrā stāvoklī ieņemt visērtāko pozīciju
un laime ir sasodīti ērta
droši vien tāpēc nespēju tevi likt mierā vēl tagad
varbūt vēlāk
varbūt kādudien kad man nevajadzēs uz ausīm pleijera ausis
kad sarunbiedru būs vairāk kā gana
kad kedas un vansčības nomainīs lietišķas kurpes un
kad man būs vienalga par to ko tu domā un runā

izskatos pēc lenona
lasu platonu
paralēli dumjas anekdotes
vaardi nesilda, apakšveļa taa īsti arī ne
sildītājs slēpjas kaktā un kakao slēpjas virtuvē
slinkums slēpjas acīs un saka ka jāiet gulēt


x
cilvēki lielākoties ir tik caurspīdīgi ka riebj

Visgrūtāk jau ir iesākt. Sarunas un pārkārtojumus, un darbus, un visu citu. Es gribu būt bez sākuma. Tas, kas nav sācies, nevar beigties - elementārais kurss alķīmijā. Varbūt, ja man nebūs beigu, es iemācīšos dzīvot, jo tas "dzīvot katru dienu kā pēdējo" ir pilnīgs bulšits. Tā nav māka dzīvot, tā ir māka aizmirsties.
Šodien vienubrīd sametās kaut kā riebīgi. Konkrēts, tīrs riebums, ne ar ko nešķaidīts. Pret visu, sevi, attiecībām, mājām, draugiem, gaisu, pagātni, nākotni, visu. Es esmu defaulta cilvēks līdz kaulam.
It kā vienalga, bet es jūtos kaut kur pa ceļam pazudusi.
(un tādā garā, un tā joprojām)
Man sāp auss, laikam Lauskis sapūta, un es esu sasodīti nīgra. Gribu, lai papaijā galviņu, bet kas lielam cilvēkam galvu paijās, ja ne pats?
Es gribu šokolādesbrūnas acis, vēlams, mazlietotas un labiekārtotas, samaksa pēc vienošanās, atstāj norādītes, paldies.