Dažkārt mani nespēj nokaitināt nekas.
Dažkārt kaitina viss. Cilvēku muguras pufaikās un melnos mēteļos, svešas smakas sabiedriskajā transportā [un kurš vispār izdomā visas tās smakas? dažām pat grūti atrast nosaukumu, par izcelsmi nerunaajot], cilvēku saveidotās rindas vilcienu vagonu izejās pirms pieturas Rīga. Un jēgas jau atkal nau, un negribas nemaz, tāpat kā negribas kārtējo reizi tēlot atsvešinātu interesi atsvešinātās sarunās, tāpat kā negribas tukši uzmundrinošas intonācijas un steigu steigu. Gribas tikai siltu cilvēka ķermeni zem segas sev blakus, tikpat siltu, cik smaidu uz sejas. Un kaut kādu skanošu fonu. Un varbūt mokuarpienu rokā.
Ar auditoriju pasniedzēja runā kā ar seš, nē, piektklasniekiem, kas nupat sākuši apgūt ģeogrāfijas pašus pamatus. Viņa nav īpaši glīta, bet vienmēr kopta, drēbes tādas foršas un mati ieveidoti, un tādā garā. Citē Čērčilu. Čērčilam matu, ko ieveidot, nebija vispār. Un vispār viņi ir pagalam atšķirīgi. Bet abi par vienu un to pašu. Par to pašu, par ko Godmanis un abas manas omes.
Mana garlaicība ir kā liela, plaša, zila jūra, ziniet, nē, drīzāk kā garš, gludi ēvelēts dēlis. Nolakots. Bez zariņiem, skabargām, pat bez gaisa burbulīšiem zem sacietējušās lakas. Domāju par seksu un šurpnākošo pavasari -- zīmēju ar krītiņiem uz dēļa zaļas koku lapas un kamasutras. Pat koki ārā ir sastinguši un gaida. Šorīt nekam nav spēka. Projektora attēls blāvs, pat necenšas. Es arī necenšos. Un auditorijā ir pilns ar galvām, kas necenšas. Bet tēlo centību tik amizanti, ka cilvēki izskatās sēžam kā notis, kā putni uz elektrības vadiem, kā burtiņi solos, matiem vaļā, matiem zirgastēs, zem kapucēm, bizēs un copēs un tā. Grāmatu varētu sarakstīt, burtiņus vienkārši copy+paste, nekas jēdzīgs jau tur nesanāktu, bet then again, mūsdienās jau nevienu nevar pārsteigt ar jēgu.
Kladē iezīmēju hamburgeru. Pārsteidz mani, pasaule, kaut vai bez jēgas.

**

Arlabunakti. Tu jau zini, ka es tevi arī.