pēc tam kad bez elpas un smokot pamodos minūtes piecas pirms sāka pīkstēt modinātājs, kopš tā brīža nekas nav kā kad aizgāju gulēt trijos naktī, viegli garlaikota un pārskaitot dienas domas, bet visā visumā pilsētā viss mierīgi, viss kā jau parasti, jā, vienubrīd bija auksti un citubrīd atkal drusku dusmīgi uz kādu, uz pāris, uz dažiem, bet tas taa un tas vienalga, tā notiek un tādas lietas neatceras
un tad tas sapnis
šķiet, vienreiz jau nakts vidū pamodos, bet nesaņēmos atvērt acis, pārāk bail man bija,
un nekas, neviena pati lieta vairs nav kā pirms tam, viss ir pilns ar tām sabiezējušajām, paslēptajām šausmām, ar ko bija impregneeti manu sapņu tēli.
nekas nebija reāls; lāči, vilki mežā, šausmu filmas televizoros, zivis guļ zem ledus, bites tur, kur medus, tajā pašā laikā bijabijabija pa īstam, tieši tik daudz pa īstam, lai tu nevarētu pierādīt
atnāks un noindēs tumsā, saindēs tavus mīļos, atstās tevi vienu starp emocionāliem zombijiem
bet nē, es negaidu no skapja izlienam tādus kaunīgus maniakus vai tumsā beidzot parādāmies visus tos tēlus, no kuriem man dažkārt naktīs pēc gaismas noslēgšanas gaitenī drusku bail. drīzāk vienkārši liekas svešas visas lietas, āboli bļodā un drēbes skapī.
un izmisīgi gribas cilvēkus, jebkādus cilvēkus, pat tos, kurus neciešu
un ļoti gribas mīlēt visu