Kad manī pāries nelabums, es labprāt sevī iestādītu koku.
Neko tādu lielu un pompozu, nekādas priedes vai liepas. Varbūt kādu bērzu. Tikai tik vien, lai būtu, pie kā pieturēties, kad nākošreiz paliks slikti. Es jau esmu liela meitene, un man vairs nepietiek ar to, ka mani pasargā. Pasargāt var no vārdiem un no citiem, pasargāt var no pasaules, bet no sevis pašas mani nepasargāt, un tā jau esmu es pati visbiežāk, kas izārda iekšas un izrauj saknes. Un vai tad tā nav visiem puslīdz domājošiem cilvēkiem? Mūžīga apzināšanās, ka pasaule ir iekārtota bezjēdzīgi un sarežģīti, daudz sarežģītāk nekā detektīvromāni, kur visam ir sava vietiņa un katrai matusprādzei sava loma slepkavībā un tās atrisināšanā, nozīmē mūžīgu meklēšanu pēc arvien sarežģītākiem risinājumiem pat tām dzīves epizodēm, kas nemaz neprasās pēc atrisinājuma, bet nav iespējams noteikt, kuri fakti no nodzīvotās dzīves ir derīgi iekrišanai plauktiņā, bet kuri ir vienkārši nenozīmīgi, vairāk vai mazāk spilgti uzplaiksnījumi, kuriem tālākā nākotnē jēgas nav, partikulas dzīves tekstā. Tā nu prātā savācas iespaidīgs notikumu un emociju herbārijs, katram apakšā neliela plāksnīte ar nosaukumu un paskaidrojumu -- par piemirstiem draugiem, par veltīgām cerībām, par piedzīvotām uzvarām, pirra uzvarām un apkaunojumiem, kas un kāpēc, un ko ar to visu tagad darīt. Tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kam, iespējams, pareizo atbilžu vispār nav; un jautājumi mēdz būt visdažādākie -- no dzīves jēgas sākot un nākošās dienas plānošanu beidzot.
Es jau negribu mainīties. Bet derētu kaut kas, kam pieķerties.