12/29/11 12:37 am
Es domāju, cik skolas kontekstā viss ir noticis pareizi un cik šobrīd šķietami pareizos plauktiņos sakārtojušās lietas. Ja pirms gada ap šo laiku es nebūtu nobastojusi divu fakultāšu sesijas, tas ir, kopsummā 11 eksāmenus, no kuriem pēdējo nokārtoju šoruden, es nemūžam nebūtu paņēmusi akadēmisko, es būtu tikusi galā, pabeigusi pirmo kursu un šobrīd studētu lituānistiku. Man taču nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka 2011.gada nogalē es beidzot, beidzot būšu tikusi pāri vidusskolas spaidu darbiem un jutīšu nepārvaramu vajadzību atgriezties pie savām saknēm -mērķtiecīgas fantāziju analīzes. Nav jau tā, ka tas būtu ārprātīgi svarīgi un tas ir tas, ar ko gribu
dzīvot, tas vienkārši ir iekāriens
saprast pāris lietas šajā dzīvē. Es neesmu cilvēks, kas seksa un picas vietā labprātāk izvēlas kaut ko pašrocīgi bibliotēkā
izzināt, esmu tam par slinku, man nepieciešama vide, kas, uzliekot zināmus pienākumus un saistības, vēlēšanos
izzināt paceļ jaunā līmenī -
izzināšanā.
No otras puses - arī pirms pusotra gada man likās, ka esmu tikusi pāri vidusskolai, un tā līdz brīdim, kad seminārā uz galda nogūlās pirmais dzejolis vai pirmā luga, neatceros vairs kas tas bija, un pēkšņi viss, kam reiz biju veltījusi tik daudz enerģijas, man likās bezjēdzīgākā lieta pasaulē, tāpēc ka māksla (kur nu vēl tās analīze un/vai teoretizēšana par to!) negriež Zemi ap asi. Tā ir medicīna, tā ir politika, jurisprudence, ekonomika un fizika, kas glābj bērnus Āfrikā, sāk karus, pasludina mierus, lido uz kosmosu, maksā pensijas vai dala naftu, viss pārējais ir plānā galdiņa urbējiem. Māksla kā instruments, kas spēj mainīt sabiedrisko apziņu un vērtības, - labi. Māksla kā sabiedriskās apziņas un vērtību atspulgs - varbūt. Māksla bez uzdevuma - kāda personīgais pārdzīvojums vai meistarības demonstrējums -, pašpietiekama māksla, kas nekalpo augstākam mērķim, nav nekas cits kā nejēdzība. Nav tā, ka tas manī neizraisa emocijas, nav jau tā, ka nespēju identificēties vai novērtēt, es vienkārši neredzu jēgu lietām, kuras pa lielam šajā dzīvē neko neietekmē.
No trešās puses, es esmu tur, kur es esmu, un sajūsmināti gaidu brīdi, kad atgriezīšos fakultātē. Kāpēc? Nezinu, meklēju - ko gan es saprotu, ja priekšroku dodu picai un seksam? Pašpietiekama, bezjēdzīga māksla kā ceļš uz personības pilnveidi, analizējot kāda pārdzīvojumu, aptverot svešu pieredzi un tādējādi stabilizējot un sakārtojot pašas vērtību sistēmu, lai pēc tam ietu griezt to pasauli riņķī?
