2/3/12 01:15 am
Rīga. -20.5°C. Tumšs. Uz ielām cilvēku nav.Desmit džemperos un pufenē iztenterējusi ārā no sēdēšanas sabiedriskajā, sajutu salu lienam augšup pa stilbiem un uz fakultāti metos rikšiem vien, bet - kas tev deva laimes - pa ceļam man tā pārsala deguns, ka gals klāt, tūlīt kritīs nost! Ārsts amputēs! Jāzvana ātrajiem! Nē, omai! Jāada degunam cimdiņš!
Pēcāk gan lietai nolēmu pieiet racionālāk un nonācu pie secinājuma, ka ātra kustība šādos laikapstākļos, lai arī vispārnoderīga, ir ļoti bīstama (tas ir, sāpīga) degunam - kāpjot pulsam, izelpa ir divkārt biežāka, kā ejot normālā tempā, tādējādi nāsīs rodas daudz vairāk kondensāta, kurš attiecīgi, visparastākais ūdens būdams, pie -20°C sliecas sasalt, radīdams sajūtu, kas tautā tiek saukta par sala košanu degunā. Atpakaļceļā izvēlējos mērenu tempu, un tiešām palīdzēja - sajūta, ka tūlīt nokritīs deguns, pagaisa kā nebijusi! :-)
Vispār ne vainas, un tomēr gāju un domāju, ka līdzīgi varētu justies, ja vējš šurp atpūstu radiācijas mākoni un mediķi ļaudīm stingri noliegtu ilgstoši uzturēties ārā; pāris stundas kupenā, un viss, kaput, cilvēks nosalis un cilvēka nav - dzīvībai bīstami laikapstākļi!