MERMAID MOTEL

Man ir diezgan vāji attīstīta sirdsapziņa, un es apzinos, ka varētu kāpt pāri līķiem, par to pēc tam neienīstot sevi, taču tas, ka es to teorētiski varu, nenozīmē, ka to esmu gatava darīt attiecībā uz cilvēkiem, kuri man nav darījuši pāri, - ar manu taisnīguma izjūtu viss ir kārtībā.

Nupat tikai aptvēru, ka Bridžita Bardo is the new black!!! Me likey!

Māsīca rādīja bildes no Irākas - bija visi kopā aizbraukuši ciemos pie vīrieša radiem, proti, mātes un padsmit māsām un brāļiem. Biju pārsteigta, kādos stereotipos dzīvojam,- tajās bildēs nebija ne miņas no amerikāņu karavīriem, tumšām barakām, teroristiem un netīriem bērniem. Tā vietā redzēju mūsdienīgus tirdzniecības centrus, eiropeiski ģērbtus cilvēkus, glītas ēstuves, Rundāles pils cienīgu mājas iekārtojumu un fantastisku, kalnainu tuksnesi, kas faktiski tā arī palika vienīgā no lietām, ko bildēs gatavojos ieraudzīt. Tas ir briesmīgi, ko ar masām dara mediji, - kamēr pats neesi bijis vai pastiprināti izrādījis interesi, tikmēr nevari būt drošs ne par ko no tā, ko redzi.

Un mazā Džoanna*, māsīcas meita (pa pusei lietuviete, pa pusei kurdiete), ir pats kokteiļa ķirsītis - neesmu vēl redzējusi tik superīgu bērnu. Viņa tik maza, tik mīļa, kad buldurē savā lietuviešu-angļu-kurdu hibrīdvalodā, tik smukiņa ar saviem tumšajiem matiem un dziļajām acīm, ka es ļāvos apburties, un šī tik ļoti ar mani sadraudzējās (varbūt tāpēc, ka es vienīgā tumšmate ģimenē, respektīvi, šamajai vizuāli līdzīgākā), ka man žēl bija šķirties. Nu, tāda pelīte, es pilnīgi nevaru! 

Un, 22.autobusā uz lidostu braucot, kad iekāpu ar sīko oppā, man iedeva apsēsties, noturēja par šamās mammu :)

( Redziet, mātei pirms pusotras nedēļas sākās tīrīšanas mānija, un, tīrot virtuves skapīšu augšdaļu, viņa no vietas izkustināja tvaika nosūcēja cauruli, kas, kā vakar izrādījās, ir nevis piestiprināta ventilācijas šahtai(?), bet vienkārši tajā iesprausta, so peļukam bija durvis uz Eiropu vaļā - ar maizi, augļiem un kūkām nokrauti galdi, uz grīdas bietes, burkāni, kartupeļi, un ko tad vēl dzīvei vajag, vai ne? ) 

Tā nu sanāk, ka populārākais sarunu temats mājās šobrīd (populārāks par pareizticīgo Ziemassvētkiem) ir ļoti ticamā iespējamība, ka iekšas dabūjām patīrīt, tāpēc ka ar pelīti maizes riecientiņu dalījām, ne tāpēc ka es Maximā nopirku brētliņas tomātu mērcē. Es gan nezinu, kā tur ir ar tām pelītēm, man pašai pelītes patīk (jo kā gan var nepatikt kāds, kurš pīkst??), bet principā variants par infekcijas avotu diezgan ticams. Virtuve tagad nosēsta peļu slazdiem (nu labi, es pārspīlēju, patiesībā ir tikai viens slazds), tikko pārnācu mājās, atviegloti nopūtos - mazā vēl dzīva (nu, kā var nepatikt kāds, kurš saka "pī, pī, pīī", KĀ???).  Sieru gan esot pagaršojusi, bet slazdā neiekritusi, gadījusies gudrīte baigā; tagad par ēsmu izlikts speķis, jo tam maliņu nevarot tik viegli apgrauzt.

Nu, piemēram, uz semināru liek izlasīt publikāciju par pētnieci X un viņas pētījumiem. Publikācija nav gara, ir rakstīta saistošā valodā, un teorētiski pasniedzējai būtu jāprezumē, ka, tā kā viņas priekšā sēž pieauguši cilvēki, visi mājās vajadzīgo izlasīs, un seminārā būs iespēja 1,5h garumā diskutēt par izlasītajiem problēmjautājumiem vai kaut kā tamlīdzīgi. Tā vietā ļ.cien. pasniedzēja 1,5h garumā atprasa izlasīto tekstu, pārbaudot, vai studenti atceras faktus. I mean, kāda sūda pēc man jāzina, kurā gadā viņa ir dzimusi un kurā gadā viņa pasniedza Kembridžā, ja kursa mērķis nav apzināt baltistikas pētnieku biogrāfijas? Tā ir laika šķiešana! Kāpēc lasīt publikāciju mājās, ja auditorijā tā vēlreiz tiek kopīgi pārlasīta, atkārtojot katru otro teikumu? Teksts tiek atprasīts līdz sīkākajai niansei, diskusija veidota netiek. It kā ar to vēl nebūtu gana, tā pati ļ.cien.pasniedzēja atšķir grāmatu un palaiž atvērumu apkārt pa auditoriju, sajūsmināti sakot: "Paskatieties, cik viņai (pētniecei) skaistas un cilvēciskas acis!" Un es sēžu, un viss, kas man nāk prātā, - kundzīt, tu seriously to tikko izdarīji???

Par ūdeni jeb veidu, kā izvairīties no paģirām un vemšanas, pārmērīgi lietojot alkoholiskus dzērienus, stāstīja Strazdas kundze bioloģijā, un kopš es desmitajā klasē par to uzzināju, es daru tā vienmēr - ja paredzēts lietot daudz alkohola, man blakus spirtanajai glāzei vienmēr stāv ūdens glāze, un tas darbojas vienmēr. Man, esot vienam no tiem nelaimīgajiem, kuru organisms ļoti slikti pārstrādā alkoholu un kuriem vemšana ir tik smaga, ka izvēršas par vairāku dienu badošanās pasākumu pēc tam, tas ir ļoti aktuāli. Zinu, ka daudzi dzer ūdeni pirms gulētiešanas, taču man, teiksim, diezgan grūti vienā reizē sevī iedabūt vairāk par 2-3 glāzēm, so dzeršana paralēli ir ļoti labs veids, kā izvairīties no organisma dehidratācijas.

Kolas teorija ir mājturības skolotājas Kazakas stāsts. Ja par ūdeni visu saprotu, par kolas fenomenu man spriest grūti, taču, goda vārds, kola ir labākais līdzeklis pret sliktu dūšu. Atceros, viņa stāstīja, ka ideālā kombinācija pret saskumušu gremošanas sistēmu ir kola un melnā šokolāde, un to viņai stāstījis kāds (acīmredzot visai progresīvs) ārsts. Man gan, godīgi sakot, nav īpaši bieži nācies šo metodi pielietot, jo, kā jau teicu, neatceros, kad pēdējoreiz būtu saindējusies ar ēdienu, taču kola vairākkārt ir pārbaudīta tajās reizēs, kad aizmirsies dzert ūdeni un sākusies vemšana bezatbildīgas alkohola lietošanas dēļ. Tas ir, es nezinu, vai kola palīdz, ja tiek dzerta pirms vemšanas, bet tajās reizēs, kad kuņģa saturs ir ārā, taču vemt gribas joprojām, tas ir fantastisks līdzeklis, kā dabūt prom nelabumu. 

Tā nu es, maza, vemjoša nelaimes čupiņa uz tualetes grīdas, aizvakarnakt četros no rīta sūtīju tēti uz nočņiku pēc kolas (bail domāt, ko darītu, ja dzīvotu viena). Kā jau teicu, neesmu dzirdējusi tam nekādu zinātnisku izskaidrojumu, so varbūt tā vienkārši ir mana aklā ticība, kas piešķir kolai brīnumainas spējas, bet, jā, es izdzēru pusglāzi kolas, jo vairāk sevī iedabūt nevarēju, un man izdevās ne tikai atgriezties gultā, bet arī aizmigt. So, ja nu kādreiz kādam no jums ir tik bezcerīgi slikti, ka vieglāk liekas nomirt kā pavemt vēlreiz, pamēģiniet kolu - nu, tiešām labs līdzeklis, nemeloju!

Nē, Tiešām neredzu motīvu: nevienam neko neesmu atņēmusi, nevienam parādā (izņemot banku) neesmu, aizvainojusi arī it kā nevarētu būt, ar citu meiteņu džekiem neguļu, un vispār esmu parasts cilvēks. Kāds ir cilvēka motīvs ar acīmredzamu interesi lasīt (ja jau atgriežas atkal un atkal) par to, kā es ballītē apdzeros, vai to, cik daudz lapseņu redzu sapnī?