Nu, piemēram, uz semināru liek izlasīt publikāciju par pētnieci X un viņas pētījumiem. Publikācija nav gara, ir rakstīta saistošā valodā, un teorētiski pasniedzējai būtu jāprezumē, ka, tā kā viņas priekšā sēž pieauguši cilvēki, visi mājās vajadzīgo izlasīs, un seminārā būs iespēja 1,5h garumā diskutēt par izlasītajiem problēmjautājumiem vai kaut kā tamlīdzīgi. Tā vietā ļ.cien. pasniedzēja 1,5h garumā atprasa izlasīto tekstu, pārbaudot, vai studenti atceras faktus. I mean, kāda sūda pēc man jāzina, kurā gadā viņa ir dzimusi un kurā gadā viņa pasniedza Kembridžā, ja kursa mērķis nav apzināt baltistikas pētnieku biogrāfijas? Tā ir laika šķiešana! Kāpēc lasīt publikāciju mājās, ja auditorijā tā vēlreiz tiek kopīgi pārlasīta, atkārtojot katru otro teikumu? Teksts tiek atprasīts līdz sīkākajai niansei, diskusija veidota netiek. It kā ar to vēl nebūtu gana, tā pati ļ.cien.pasniedzēja atšķir grāmatu un palaiž atvērumu apkārt pa auditoriju, sajūsmināti sakot: "Paskatieties, cik viņai (pētniecei) skaistas un cilvēciskas acis!" Un es sēžu, un viss, kas man nāk prātā, - kundzīt, tu seriously to tikko izdarīji???