Es tomēr esmu cilvēku aizbiedēšanas profesionāle, ziniet. Šodien pīpētavā pienāca klāt kursabiedrene no mana jaunā filologu kursa un uzsāka sarunu: "Tu esi oktobris, vai ne?" Apstiprinoši pamāju un tonī, kas vismaz desmit reizes par nopietnu, teicu:"Un tu tā meitene no pirmā sola, pareizi? Tu esi ļoti skaļa, esmu tevi pamanījusi." Nākamais pavērsiens bija viņas pārsteigtā sejas izteiksme un mana atklāsme, cik pārmetoši un augstprātīgi tas izklausījās. Mēģināju saglābt situāciju, piemetinot, ka aktivitāte ir apsveicama, bet enīvei palika sajūta, ka šī bija mūsu pirmā un pēdējā saruna. Galvenais, ka es to galīgi tā nebiju domājusi. It's not me, it's just my face!! Kārtējais kolektīvs, kas mani uzskatīs par aukstu, iedomīgu un notiekošajā neieinteresētu, - I fail again and again, and again!
Piektdienas naktī, kā reiz, piefiksēju, ka ar savu sejas izteiksmi un attiecīgajam brīdim izvēlēto stāju spēju pašķirt ceļu pārpildītā bārā, ja gribu, un es atceros, jaunskungs man ar to ļoti lielījās, un piektdien es sapratu, ka es arī tā varu, tāpēc tagad mana kārta viņam izlielīties.