Māsīca rādīja bildes no Irākas - bija visi kopā aizbraukuši ciemos pie vīrieša radiem, proti, mātes un padsmit māsām un brāļiem. Biju pārsteigta, kādos stereotipos dzīvojam,- tajās bildēs nebija ne miņas no amerikāņu karavīriem, tumšām barakām, teroristiem un netīriem bērniem. Tā vietā redzēju mūsdienīgus tirdzniecības centrus, eiropeiski ģērbtus cilvēkus, glītas ēstuves, Rundāles pils cienīgu mājas iekārtojumu un fantastisku, kalnainu tuksnesi, kas faktiski tā arī palika vienīgā no lietām, ko bildēs gatavojos ieraudzīt. Tas ir briesmīgi, ko ar masām dara mediji, - kamēr pats neesi bijis vai pastiprināti izrādījis interesi, tikmēr nevari būt drošs ne par ko no tā, ko redzi.

Un mazā Džoanna*, māsīcas meita (pa pusei lietuviete, pa pusei kurdiete), ir pats kokteiļa ķirsītis - neesmu vēl redzējusi tik superīgu bērnu. Viņa tik maza, tik mīļa, kad buldurē savā lietuviešu-angļu-kurdu hibrīdvalodā, tik smukiņa ar saviem tumšajiem matiem un dziļajām acīm, ka es ļāvos apburties, un šī tik ļoti ar mani sadraudzējās (varbūt tāpēc, ka es vienīgā tumšmate ģimenē, respektīvi, šamajai vizuāli līdzīgākā), ka man žēl bija šķirties. Nu, tāda pelīte, es pilnīgi nevaru! 

Un, 22.autobusā uz lidostu braucot, kad iekāpu ar sīko oppā, man iedeva apsēsties, noturēja par šamās mammu :)