No otras puses - arī pirms pusotra gada man likās, ka esmu tikusi pāri vidusskolai, un tā līdz brīdim, kad seminārā uz galda nogūlās pirmais dzejolis vai pirmā luga, neatceros vairs kas tas bija, un pēkšņi viss, kam reiz biju veltījusi tik daudz enerģijas, man likās bezjēdzīgākā lieta pasaulē, tāpēc ka māksla (kur nu vēl tās analīze un/vai teoretizēšana par to!) negriež Zemi ap asi. Tā ir medicīna, tā ir politika, jurisprudence, ekonomika un fizika, kas glābj bērnus Āfrikā, sāk karus, pasludina mierus, lido uz kosmosu, maksā pensijas vai dala naftu, viss pārējais ir plānā galdiņa urbējiem. Māksla kā instruments, kas spēj mainīt sabiedrisko apziņu un vērtības, - labi. Māksla kā sabiedriskās apziņas un vērtību atspulgs - varbūt. Māksla bez uzdevuma - kāda personīgais pārdzīvojums vai meistarības demonstrējums -, pašpietiekama māksla, kas nekalpo augstākam mērķim, nav nekas cits kā nejēdzība. Nav tā, ka tas manī neizraisa emocijas, nav jau tā, ka nespēju identificēties vai novērtēt, es vienkārši neredzu jēgu lietām, kuras pa lielam šajā dzīvē neko neietekmē.

No trešās puses, es esmu tur, kur es esmu, un sajūsmināti gaidu brīdi, kad atgriezīšos fakultātē. Kāpēc? Nezinu, meklēju - ko gan es saprotu, ja priekšroku dodu picai un seksam? Pašpietiekama, bezjēdzīga māksla kā ceļš uz personības pilnveidi, analizējot kāda pārdzīvojumu, aptverot svešu pieredzi un tādējādi stabilizējot un sakārtojot pašas vērtību sistēmu, lai pēc tam ietu griezt to pasauli riņķī?