Cīrulis nekad neesmu bijis, taču gulēt gājis ap pieciem rītā un cēlies ap diviem dienā neesmu kopš vidusskolas, kad vienā naktī vajadzēja cauri izraut "Parīzes Dievmātes katderāli" vai "Meistaru un Margaritu". Tā nu ir četri naktī, es sēžu pie kancelejas precēm un spīdīgiem konfekšu papīriem nokrauta galda, jo divas pēdējās nedēļas pārtieku tikai no saldumiem un tas nekas, ka man no tāda šokolādes patēriņa pa visu ķermeni sametušās pumpas, es turpinu ēst un ēst, un izlikties, ka tas nekas, ka niez visas malas, it kā man būtu vējbakas, bet tas jau ir stāsts par to, kāds es patiesībā esmu bērns, tāpēc to šoreiz necilāsim, tātad, kur es paliku, ak jā, sēžu pie sava nokrāmētā galda un šuju kopā mācību materiālus nākamajam eksāmenam, it kā tie būtu svarīgi dokumenti. Ar tādu svarīgu sejas izteiksmi šuju. It kā tas, ko es daru, būtu svarīgi. It kā kaut kas no tā, ko daru, būtu svarīgi.