apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Es esmu tur. Oficiāli.
Can you imagine!?
Kaut kas, kas pirms pus gada likās nereāls.
* * *
Are you in love with this woman?
* * *
Mati. Man vienīgajai ģimenē ir gari mati. No sievietēm - gari un nekrāsoti vēl pie tam.
Un kopš bērnības nākas dzirdēt, ka vajag drusku apgriezt, ka īsāki piestāvētu labāk, ka vajadzētu uz pieres, ka nav labi, nav labi, nav smuki utt.

Un tagad D. vienā prakses dienā, kad ķemmējos un gribu uztaisīt savu ikdienas asti, jo ar gariem atļaujos jau gandrīz tik pa māju, saka: "nemaz nesavāc, šādi labāk izskatās". Un ziniet, es noriju puskilogramu asaru. Tāds sīkums - mati! Drusku vēlāk viņa pienāca, kamēr sēdēju, un spēlējās ar maniem matiem. Un es tajā brīdī mēģināju elpot un savākties.

Pirms tam pimrs četriem gadiem, lai staigāju ar vaļā matiem, uzrunāja R.

CIk ļoti tomēr mūs sačakarē kaut kādi citu uzskati. Un es pat nebūtu iedomājusies, ka tas tā ir, ja nebūtu šī situācija. Bet tas nozīmē, ka mūsos krājas katrs pateiktais vārds, mūs mīca no iekšām, atņem spēku, mums pat neapzinoties.

* * *
Man ir biļetes uz LP.
Siguldas pilsdrupas un mūzika. Un tā.
* * *
Un vēl es pateicu, ka no rudens manis nebūs klaunos.
Kas mani ved uz šīm milzīgajām pārmaiņām?
Es ļoti bieži šajos mēnešos esmu dzirdējusi, ka es "esot ļoti mainījusies".
* * *
Kāds laiks pagājis.
Es šodien oficiāli pateicu, ka no augusta dzīvošu citur. Kur? Nezinu, man vienkārši gribas drusku vairāk brīvo līdzekļu. Es neizmantoju šī dzīvokļa potenciālu. Un nezimantošu arī, lai cik sāpīgi to būtu apzināties.
BŪs maza mājiņa, bet silti zābaciņi.
Nu tā.

Un vēl man ir dūlojamā mamma, kas būs šīs vasaras spilgtākais notikums, es tā jūtu.
Un vēl man ir vienas dzemdības kā vecmātei, vienas kā vecmātes asistentei.

* * *
Eu, bet šogad esmu saņēmsui divus darba piedāvājumus, tos pat neprasot. Par bibliotēkāri kļūt negribējās, bet otrs gan lika iekšām sajusties kā laimīgam kucēnam, kam pamesta bumbiņa. Viss notiek!
Āaaa, es esmu tik priecīga!
* * *
Ā, bet es esmu sākusi savu praksi. Un man izdodas tīri labi.
* * *
Labrīt! Iesākam 14. gadu cibā.
Lai ir ko pēc gada izlasīt.

Bija jauki pagulēt kādam blakus, kopā iedzert vīnu, un parunāt.
Bet es vismaz esmu sapratusi, kur ir mana problēma šobrīd. Es negribu tam visam ļauties, jo man ir bail pazaudēt atkal.
Un tāpēc mēs "tiekamies" jau kopš vasaras īstenībā, es tik daudzas reizes atceļu tikšanos vai rakstu, ka man nav tagad brīva laika. Šobrīd varētu nomainīt facebook attiecību statusu uz "its complicated".

* * *
Turpinām mācīties. Jau vairs tik dažas reizes palikušas. Bet ir tik labi!
* * *
Man riebjas slimnīcas. Šobrīd runāju par dzemdību nodaļām. Nē, es neesmu tur dzemdējusi, pati dzemdēju mājās tieši šī iemesla dēļ. Sievietes un tikko dzimušie bērni tur tiek izvaroti. Mūsu nodaļā tā nenotiek. Vai. Manās dzemdībās viss bija kārtībā. Tāpēc, ka tu nezini, ka var būt savādāk. Tu mamma, tu vecmāte, tu ārsts. Ka nevis tevi dzemdībās izglāba, bet izglāba kopā savārītos sūdus. Mazais cilvēks ir tikko ieradies šajā pasaulē un visos viņa caurumos sabāž trubas, lai izsūknētu lieko. Un nevis tāpēc, ka viņam tas ir vajadzīgs, bet tāpēc, ka tas bija vajadzīgs pirms desmit dienām vienam dzimušajam mazulim. Vai mēs sāksim visiem profilaktiski izgriezt aklo zarnu, tāpēc ka vienam no daudzajiem rodas ar to problēma? Un sievietes dzimumorgāni kļūst par darba virsmu. Tavs ķermenis ir kāda darba virsma. Ja mēs pateiksim, ka tavs ķermenis ir tava vīra darba virsma, viņš var darīt visu ko nepaskaidrojot un nesarunājot - apkārtējie to sadzirdēs, jā, tas uzreiz izklausās pēc vardarbības. Bet, ja to atļaujas cilvēks baltā halātā - nekas, viņš jau to var. Tas ir savādāk. Un tiek izjauktas normālas pēcdzemdības, kad īsti tam nav pamatojums. Un pēc tam izglābj bērnu ar mākslīgo piena maisījumu, jo redz, mammai pietrūkst piena un kas tie vispār par pupiem - tādi nekādi. Bet tu nedevi ne bērnam,ne mammai iespēju!
Šeit arī tas ir normāli. Bet mums, kas zina, ka var būt arī savādāk, tā tomēr neliekas. Un es zinu, un vēl tūkstošiem sievietes visā pasaulē, arī Latvijā šīs skaits aug, zina, ka var būt savādāk arī dzemdībās.
* * *
Kāpēc viņi mācās par ārstiem?
Kāpēc viņi jau tagad ir tik nekomunikabli un īgni?
Pretīgi.
Tas ir bērns. Tā nav tava darba virsma.
* * *
Es gribu, lai šī vasara ir vasara pa īstam! Es gribu jūru, es gribu braukt uz laukiem un es gribu pabaudīt cilvēkus vasaras vakaros pilsētas āras terasēs. Bet man to nedabūt!
* * *
Kā pa kalniem. Tad ir daudz, tad nekā. Atkal klusais. Bet vienalga laika pietrūkst. Drīz sāks pietrūkt naudas.
* * *
13. gads te. Apsveicu!
* * *
Iepriekšējais gads, īstenībā, bija ļoti labs. Savs uzņēmums, vairāk socializēšanās un tā. Arī jauno gadu beidzot ar draugiem nosvinēju.
Bet nākamo Andis sola kā "strādā un nepīksti" gadu. Iesāksies jau arī tā. Šonakt izskatās, ka pasaulē nāks viens mazais cilvēciņš ar manu klātbūtni. Un līdz pirmdienai vēl viens.
Un īstenībā - tā ir tik .. dziļa sajūta, ka kāds grib redzēt tevi sev blakus šādā intīmā un skaistā brīdī, vēl par to sniedzot atlīdzību.
Un es lēju laimītes. Un izlēju - no vienas puses smejošu pūķa galvu, no otras - sievieti, kas auklē bērniņu rokās, vai nes ziedu klēpi. Bet pirmā asociācija par bērniņu ietītu autiņos ir tuvāka.
Līdz 2019. es kļūšu par vecmāti. Vai ne, Ciba?
* * *
vakar nokārtoju arī dūlu eksāmenu.
* * *
Rudens ar savu sentimentu.
Bet es redzēju The Cure live in Stockholm.
Un tas bija neaprakstāmi.
* * *
Biļete uz The Cure!
Un lidojums arī.
Un es apraudājos no laimes. Re, pats sevi vari tik ļoti iepriecināt, ka jāparaud.

Man šķiet, tas koncerts ļaus palaist pusaudzību vaļā.

* * *
Pēc stundas jāsatiek mūžību nesatiktie draugi. Bet man gribas būt Salacgrīvā pie savas mazās čiepiņas.
Man ir brīvdiena. Saņemies!

Bet, kad ikdienā ir tikai viņa... Ko var gribēt?
Un darbs. Jā, darbs tulīt atsāksies uz pilnu slodzi. Un man viņa būs tikai vakaros un brīvdienās. Tad es vispār nekur nevarešu aiziet. Atkarība no cilvēka. Atkarība no beznosacījuma mīlestības. Jo citas nav. Un kur tad lai atrod, ja nekur neiet?

* * *

Previous