dzīve, dzīvīte
Mīļā, Ciba!
Pagājušajā gadā neesmu tevi aplaimojusi ar ierakstiem, šis pus gads arī kluss.
Palasīju 2018. gadu. Un atkal viss ir mainījies līdz nepazīšanai. Tāpēc jāraksta, citādi nesaprotu, kas un kad un kurā brīdī un kurā gadā.
Viss sākās ar koronu. Man pazuda viss - MP, konultācijas, meitai bērnudārzs, līdz ar to arī māja un viss, viss. Padzīvoju 3 mēnešus pie vecākiem. Pļāvu zāli un rakstīju bakalaurus. Sev un citiem. Labi izdevās.
SL nestrādāju kopš rudens 2019. Savas slimības dēļ. Un vēl šādu tādu iemeslu dēļ. Aizgāju samīļojoties, bet piedzīvoju milzīgu sagrautību. Raudāju, man šķiet, līdz kādam februārim par to iedomājoties. Tad pieķēros savām studijām. Pabeidzu. Gribēju pabeigt labāk. Bet, iespējams, tā bija zīme, ka jādodas tālāk. Vai prom? Jo visus šos gadus jau tā sirds profesija ir bijusi blakus, attīstība, kaut gan lēna, ir notikusi. Bet ievēroju arī to, ka man vislabāk izdodas viss apkārt šim - politika, tiesības, sistēmas maiņa u.c., ne tik ļoti praktiskās lietas. Arī savu bakalauru par to rakstīju - par šīs jomas nepilnībām. Un tad es sāku sūtīt CV. Sapratu, ka jāmēģina atkal nostāties uz savām kājām, un tikai ar konsultācijām nepietiks. Un gaidīt kad būs kāds projekts, lielāka haltūra nevaru. Man tomēr ir bērns. Un sava dzīve un tās standarti, kas neļauj sēdēt pie mammītes. Šī situācija mani iekšēji nenormāli iztukšoja. Supervīzijās par to runājām, raudāju katru reizi. Un +10kg atkal. Gadu strādā pie tā, lai viņi pazustu, un 3 mēnešos viņi ir atpakaļ. Nebija nekādas motivācijas. Nav nekādas motivācijas.
CV sūtīju kam nu sanāk. Mazliet šaustīju sevi par to, vai atbilstu šim un tam. Nebija jau tā, ka daudz piedāvājumu šajā laikā. Bet tad aizsūtīju uz vienu tā teikt "prikola pēc". Nezināju īsti, kā tādā vidē ir, kā tur strādā utt. Un otrs likās baigi interesants. Pavisam prom no tā ko darīju līdz šim, ja nu vienīgi voluntēšana cietumā. No otrās uzreiz saņēmu, ka gribēs ar mani satikties, tikai jāpagaida konkursa beigas. No pirmā saņēmu zvanu brīdī, kad jau biju paspējusi aizmirst, ka pieteicos šim. Apmulsu un strauji meklēju, kur ko esmu sūtījusi. Atradu.
Tad nu bija mana pirmā darba intervija. Nu tāda, kad tu ierodies uz biroju un ar tevi runā 4 cilvēki. Man šķiet, es biju slapja pēc tam. Bet bija pagājušas jau 45 min, līdz ar to, tas nozīmēja, ka bija par ko runāt. Un pēc nedēļas jau saņēmu ziņu, ka esmu izvēlēta. Biju šokā! Piekritu uzreiz, nesagaidot otro interviju. Sazinājos ar viņiem, ka atceļu savu kandidatūru. Viņiem esot ļoti žēl par to. Šis noteikti man sekos visu dzīvi - kā būtu, ja būtu gājusi to ceļu. Tāpēc ceru, ka šis ceļš būs lielisks, lai nenāktos domāt par "vajadzēja tā".
Kāpēc pārsteigums? Jo tā ir valsts pārvaldes iestāde. Es sevi nekad nevarēju iedomāties tādā. Protams, viss no iekšas ir savādāk nekā šķiet no ārpuses.
Tagad 14 dienu laikā meitai iet jaunā dārziņā, pagāja 5 gadi un beidzot tikām valsts dārziņā. jē. Mums ir jauns dzīvoklis Āgenskalnā. Par to prieks. Super vienkāršs, lēts un ar dažādām nepilnībām, bet, iespējams, izdosies tās izlīdzināt, jo maksa ir lieliska. Un jauns darbs. Pirmā nedēļa nostrādāta.
Par darbu. Pirmajā dienā iepazinos ar nodaļu. Tieši manējā ir neliela, kopā departamentā ir ap 20cilv. Pārsteidza, ka visi ir jauni - nu ja sevi varu saukt par jaunu. Iepazinos ar dažādiem iekšējiem dokumentiem, priecājos par līguma daļu.Nav jau tā, ka alga nenormāli kruta, bet stabila! Stabila! Katru mēnesi vienāda summa, apmaksātas slimības lapas, atvaļinājumi utt. Man nekad, nekad nav bijis šāds darbs. Ar konkrētu darba laika, ar noteiktu algu.
Nākamajās dienās pamazām iepazinos ar nodaļas kolēģiem. Normāli visi. Daži foršāki, pie dažām jāpierod. Brīžiem viņi runā ar mani kā ar stulbu, stāsta tā it kā es neko nesaprastu. Bet reāli jau, tā varbūt ir viņu līdzšinējā pieredze. Es saprotu, ka mana izglītība šajā darbā dod ļoti daudz. Un arī pieredze. Ar pirmajiem darbiem labi tiku galā. Gan jau tikšu vēl labāk ar pārējiem. Iespējams, man nedaudz atšķirsies darba stils un produktivitāte. Bet to jau redzēs. Šādu tādu info varu nodot arī vecajiem kolēģiem, ko viņi var uzlabot savā jomā. Tā kā ir pirms Jāņu nedēļa, mana nākamā darba nedēļa sastāvēs no 2 darba dienām, kurās visticamāk, nenotiks nekas produktīvs, haha. Šajā darbā labais vēl varētu būt tas, ka viņu nav tik viegli paņemt uz mājām un darīt to brīvdienās. Atstāj darbu darbā. Tas ir labi. Ir šādi tādi papildus stimuli - varu strādāt labi, pelnīt atzinības un saņemt papildus brīvdienas. Tas, kas ir jocīgi šobrīd - tāda neskaidrība par plānotajiem izbraucieniem. Vispār jau tas, ka nav vairs - jā, varu piektdienas rītā. Vai, jā, varu otrdien pēcpusdienā. Nevaru vairs. Un diena sākas agri. Un darbs beidzas konkrētā laikā. Pie tā jāpierod.
Vakar darbā bija ielīgošana. Tas bija interesanti. Sarakstīju apdziedāšanas dziesmas. Kā darba uzdevumu. Man, protams, tas sanāca lieliski, zinot vien dažus atslēgas vārdus par kolēģēm. Tad nu lielākās nodaļas ietvaros biju pārsteigums. Aizbraucu ar bijušo vadītāju uz veikaliem pēc svētku galda. Tas arī radīja tādu visi savējie sajūtu. Nu cilvēki parastie. Patusējām mazliet. Te jau varēja redzēt nedaudz tos, kas ir pelēkie pie galda sēdētāji un tie, kas drusku bauda dzīvi.
Nu tā, piecas dienas. Šobrīd sajūta par darbu ir tāda, ka ar procesiem, uzdevumiem man nebūs problēmu. Ar kolektīvu arī nē. Bet tas, cik ilgi es tur nosēdēšu excelī - nezinu. Ja man pamazām izdosies izaugsme, ļoti labi. Ja pēc gada būšu tieši turpat - sākšu domāt.
Tā kā, dūdiņ, kad šito lasi arhīvā - padomā, kur esi un ko dari. Vai esi tur, kur jābūt?
Pagājušajā gadā neesmu tevi aplaimojusi ar ierakstiem, šis pus gads arī kluss.
Palasīju 2018. gadu. Un atkal viss ir mainījies līdz nepazīšanai. Tāpēc jāraksta, citādi nesaprotu, kas un kad un kurā brīdī un kurā gadā.
Viss sākās ar koronu. Man pazuda viss - MP, konultācijas, meitai bērnudārzs, līdz ar to arī māja un viss, viss. Padzīvoju 3 mēnešus pie vecākiem. Pļāvu zāli un rakstīju bakalaurus. Sev un citiem. Labi izdevās.
SL nestrādāju kopš rudens 2019. Savas slimības dēļ. Un vēl šādu tādu iemeslu dēļ. Aizgāju samīļojoties, bet piedzīvoju milzīgu sagrautību. Raudāju, man šķiet, līdz kādam februārim par to iedomājoties. Tad pieķēros savām studijām. Pabeidzu. Gribēju pabeigt labāk. Bet, iespējams, tā bija zīme, ka jādodas tālāk. Vai prom? Jo visus šos gadus jau tā sirds profesija ir bijusi blakus, attīstība, kaut gan lēna, ir notikusi. Bet ievēroju arī to, ka man vislabāk izdodas viss apkārt šim - politika, tiesības, sistēmas maiņa u.c., ne tik ļoti praktiskās lietas. Arī savu bakalauru par to rakstīju - par šīs jomas nepilnībām. Un tad es sāku sūtīt CV. Sapratu, ka jāmēģina atkal nostāties uz savām kājām, un tikai ar konsultācijām nepietiks. Un gaidīt kad būs kāds projekts, lielāka haltūra nevaru. Man tomēr ir bērns. Un sava dzīve un tās standarti, kas neļauj sēdēt pie mammītes. Šī situācija mani iekšēji nenormāli iztukšoja. Supervīzijās par to runājām, raudāju katru reizi. Un +10kg atkal. Gadu strādā pie tā, lai viņi pazustu, un 3 mēnešos viņi ir atpakaļ. Nebija nekādas motivācijas. Nav nekādas motivācijas.
CV sūtīju kam nu sanāk. Mazliet šaustīju sevi par to, vai atbilstu šim un tam. Nebija jau tā, ka daudz piedāvājumu šajā laikā. Bet tad aizsūtīju uz vienu tā teikt "prikola pēc". Nezināju īsti, kā tādā vidē ir, kā tur strādā utt. Un otrs likās baigi interesants. Pavisam prom no tā ko darīju līdz šim, ja nu vienīgi voluntēšana cietumā. No otrās uzreiz saņēmu, ka gribēs ar mani satikties, tikai jāpagaida konkursa beigas. No pirmā saņēmu zvanu brīdī, kad jau biju paspējusi aizmirst, ka pieteicos šim. Apmulsu un strauji meklēju, kur ko esmu sūtījusi. Atradu.
Tad nu bija mana pirmā darba intervija. Nu tāda, kad tu ierodies uz biroju un ar tevi runā 4 cilvēki. Man šķiet, es biju slapja pēc tam. Bet bija pagājušas jau 45 min, līdz ar to, tas nozīmēja, ka bija par ko runāt. Un pēc nedēļas jau saņēmu ziņu, ka esmu izvēlēta. Biju šokā! Piekritu uzreiz, nesagaidot otro interviju. Sazinājos ar viņiem, ka atceļu savu kandidatūru. Viņiem esot ļoti žēl par to. Šis noteikti man sekos visu dzīvi - kā būtu, ja būtu gājusi to ceļu. Tāpēc ceru, ka šis ceļš būs lielisks, lai nenāktos domāt par "vajadzēja tā".
Kāpēc pārsteigums? Jo tā ir valsts pārvaldes iestāde. Es sevi nekad nevarēju iedomāties tādā. Protams, viss no iekšas ir savādāk nekā šķiet no ārpuses.
Tagad 14 dienu laikā meitai iet jaunā dārziņā, pagāja 5 gadi un beidzot tikām valsts dārziņā. jē. Mums ir jauns dzīvoklis Āgenskalnā. Par to prieks. Super vienkāršs, lēts un ar dažādām nepilnībām, bet, iespējams, izdosies tās izlīdzināt, jo maksa ir lieliska. Un jauns darbs. Pirmā nedēļa nostrādāta.
Par darbu. Pirmajā dienā iepazinos ar nodaļu. Tieši manējā ir neliela, kopā departamentā ir ap 20cilv. Pārsteidza, ka visi ir jauni - nu ja sevi varu saukt par jaunu. Iepazinos ar dažādiem iekšējiem dokumentiem, priecājos par līguma daļu.Nav jau tā, ka alga nenormāli kruta, bet stabila! Stabila! Katru mēnesi vienāda summa, apmaksātas slimības lapas, atvaļinājumi utt. Man nekad, nekad nav bijis šāds darbs. Ar konkrētu darba laika, ar noteiktu algu.
Nākamajās dienās pamazām iepazinos ar nodaļas kolēģiem. Normāli visi. Daži foršāki, pie dažām jāpierod. Brīžiem viņi runā ar mani kā ar stulbu, stāsta tā it kā es neko nesaprastu. Bet reāli jau, tā varbūt ir viņu līdzšinējā pieredze. Es saprotu, ka mana izglītība šajā darbā dod ļoti daudz. Un arī pieredze. Ar pirmajiem darbiem labi tiku galā. Gan jau tikšu vēl labāk ar pārējiem. Iespējams, man nedaudz atšķirsies darba stils un produktivitāte. Bet to jau redzēs. Šādu tādu info varu nodot arī vecajiem kolēģiem, ko viņi var uzlabot savā jomā. Tā kā ir pirms Jāņu nedēļa, mana nākamā darba nedēļa sastāvēs no 2 darba dienām, kurās visticamāk, nenotiks nekas produktīvs, haha. Šajā darbā labais vēl varētu būt tas, ka viņu nav tik viegli paņemt uz mājām un darīt to brīvdienās. Atstāj darbu darbā. Tas ir labi. Ir šādi tādi papildus stimuli - varu strādāt labi, pelnīt atzinības un saņemt papildus brīvdienas. Tas, kas ir jocīgi šobrīd - tāda neskaidrība par plānotajiem izbraucieniem. Vispār jau tas, ka nav vairs - jā, varu piektdienas rītā. Vai, jā, varu otrdien pēcpusdienā. Nevaru vairs. Un diena sākas agri. Un darbs beidzas konkrētā laikā. Pie tā jāpierod.
Vakar darbā bija ielīgošana. Tas bija interesanti. Sarakstīju apdziedāšanas dziesmas. Kā darba uzdevumu. Man, protams, tas sanāca lieliski, zinot vien dažus atslēgas vārdus par kolēģēm. Tad nu lielākās nodaļas ietvaros biju pārsteigums. Aizbraucu ar bijušo vadītāju uz veikaliem pēc svētku galda. Tas arī radīja tādu visi savējie sajūtu. Nu cilvēki parastie. Patusējām mazliet. Te jau varēja redzēt nedaudz tos, kas ir pelēkie pie galda sēdētāji un tie, kas drusku bauda dzīvi.
Nu tā, piecas dienas. Šobrīd sajūta par darbu ir tāda, ka ar procesiem, uzdevumiem man nebūs problēmu. Ar kolektīvu arī nē. Bet tas, cik ilgi es tur nosēdēšu excelī - nezinu. Ja man pamazām izdosies izaugsme, ļoti labi. Ja pēc gada būšu tieši turpat - sākšu domāt.
Tā kā, dūdiņ, kad šito lasi arhīvā - padomā, kur esi un ko dari. Vai esi tur, kur jābūt?