Friends

Jāatzīst, ka tik, cik man sanācis redzēt (un tas nav daudz, jo sāku tik no spēles ar Šveici), Latvijas izlase šogad spēlē sev netipiski baudāmu hokeju (Ar to es domāju - beigās uzvar). Prieks skatīties. Nav vairs nepārtrauktā spēle savā aizsardzības zonā un truls metiens pēc metiena pa mūsu vārtiem. Tiešām būs palīdzējis jaunais treneru korpuss? Vai arī tas, ka tēvzemes bērni spēlē uz savas zemīte palielina viņu Willpower un Resolve status par +20%? Iespējams abi.

Dievs svētī Latviju!

Pēdējā laikā izdzīvoju pazemīgu (humbling) pieredzi saistībā ar t.s. musicmanship.

Tagad, kad man ir laba basa aparatūra- viss nepieciešamais, lai dārdinātu pagrabos, pļavās un stadionos-, esmu sapratis, ka savā mūzikas sistēmā es esmu vājākais ķēdes posms, a bottleneck if you will. Un kā nekāda jauna muzikālā aparatūra nemainīs šo faktu.

Tā ir patīkama apziņa - ka viss, kas man tagad atliek, nav atkarīgs no naudas, bet no paša gribasspēka. Jo skaidrs, ka mūzikas teorijas pamatu apguve nav saistīta ar talanta esamību vai neesamību, bet gan gribu un pacietību. Tīra graindošana.

Jāatzīst, es agrāk biju sasodīti spītīgs cilvēks - neizmantodams youtube mūzikas pamatu tutoriāļus (un tagad jau chatGPT, kas man ļoti jauki izskaidroja par SUS akordu veidošanu). Jūtu, ka pus gada laikā, kopš paralēli fokusējos uz teoriju, mana spēlētprasme un muzikalitātes izjūta ir augusi.

Tai pat laikā apzinos, ka, ja visi nokļūtu pie šīs atziņas, mūzikas instrumentu tirgus nebūtu diezko priecīgs. Cilvēki pārstātu pirkt pedāļus un instrumentus, cerībā, ka tas darīs viņus laimīgus (nespējot līdz galam īstenot laimi muzikāli bāzes teorijas nezināšanas dēļ; been there, fel that).

Latvija tika ceturtdaļfinālā, jo es apzināti šogad neskatījos hoķi. Vienkārši zināju, ka kārtējo gadu skumji zaudēsim (ja nebūtu iedarbināts Lielais Hadronu Pātrinātājs, simts punkti būtu papisuši kā parasti), tāpēc negribēju lieki tērēt nervus. Katru reizi, kad skatījos agrāk, latvieši vienmēr smagi aplauzās.

Labi, labi, jāatzīst, es tomēr skatījos kādas 2/3 šī vakara spēles pret Šveici.

Dievs svētī Latviju, mūs dārgo tēviju!

P.S.
Tāpat zaudēsim Zviedrijai ceturtdaļfinālā

Kopumā universitātē iet apmierinoši. Gatavojos otrajam administratīvā procesa kontroldarbam, kas būs rīt 16.30. Nevaru sagaidīt nākošo pavasari, kad būs garām visi priekšmeti un kursa darbs, lai varētu uzrakstīt bakalaura darbu un noslēgt šo pārāk ilgo posmu.

Cibā iegriežos bieži, taču izmantoju to vairāk saviem pierakstiem. Varbūt reizi nedēļā ieeju draugu listē, leitestus kopš šizofrēniķa uzvaras gājiena aiztikt negribas. Sliktas asociācijas.

Kopš marta cenšos vismaz divreiz nedēļā apmeklēt trenažieru zāli (sanāk diezgan labi). Nepilnos 3 mēnešos esmu ieguvis diezgan maskulīnu muskuļu definīciju. Jāpiestrādā vēl pie vēdera un kājām. Mugura in progress. Bet par to nav stāsts. Es jūtos dzīvē nesalīdzināmi labāk un pārliecinātāk, mana atmiņa un runasspējas ir uzlabojušās. Manuprāt, tas ir patētiski, ka cilvēks nav spējīgs apmeklēt zāli, uzstājot, ka viņam nepatīk tā publika. Kāda publika? Tur iet visi - resnie, dumjie, skaistie, vidējie, tievie. Tur iet cilvēki, kuri lietas labā kaut ko vēlas darīt nevis kurnēt uz savas aizspriedumainās, smalkās dirsas.

Kopš atkal studēju un trenējos, manī ir pieaudzis nepatikas apjoms pret cilvēkiem, kuru argumenti par kaut kā neizdarīšanu man vienmēr šķituši gaužām nožēlojami un balstīti nevis patiesā spēju apcerējumā, bet emocijās. Var teikt, ka es vairāk trigerojos no citu neizdarības un slinkuma. Priecātos, ja mani tikpat triggerotu paša neizdarība. Jo tā joprojām ir prevalenta vienība, kas grauž mani.
Potenciāla neapzināšana un neīstenošana ir ne tikai noziegums pašam pret sevi, bet sev mīļajiem un tuvajiem.

Uz neredzēšanos.