Friends

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
tā kā nogalē paspēju savam autiņam izlocīt durvis uz otru pusi, biju priecīgs, ka atradu tieši vajadzīgās durvis par patīkamu cenu šrotā.
vēl lielāks bija mans pārsteigums, ka šrota automehāniķis piedāvāja pašam nomainīt durvis viņa vadībā.
4 h un ļoti netīras un aplauzītas rokas vēlāk devos mājās ar ļoti labu piepildījuma sajūtu, kas lēnām jau aizpilda paššaustīšanu divu dienu garumā un ideāla izskata un darbības durvīm.
prieks, ka ir cilvēki, kas zin kur tas sāls
* * *
segas! un citas lietas
Viena ļoti liela, silta sega un viena parasta sega, kas nezināmu laiku ir nostāvējušas iespiestas iepelējuša un putekļaina skapja stūrī. Tās ir agresīvi jāmazgā, bet ar manām alerģijām čakars nav tā vērts. Komplektā var dabūt vēl šādus labumus:
piepūšamo matraci nezināmā stāvoklī, ar pumpi
oversize čemodānu, kurā satilpst augstākminētās lietas
divas dažādas lejkannas
vidēji lielu puķpodu
hula hoop
dušas... galvu? ar regulējamo... stieni? stuff?
nepilna A3 bilžu rāmi
ekstravagantu griestu lampu ar iebūvētu lācīti
smagu šķipelējamo lāpstu

visu var dabūt pie Alfas
bildes )

* * *
suņi
No suņiem varētu pagatavot gaļas produktus, un tad tos visus izmest ārā.
* * *
* * *
jauns ilmārs
Es varētu būt kā Ilmārs, kad viņš nomirs.
* * *
ieskats manā oh-so-cringeworthy pagātnē
Es agrāk biju tik sasodīti nožēlojami smieklīgs cilvēks, skatoties no šī brīža skatu punkta. Saprotu to, ka, ja ne visi, tad noteikti vairums cilvēku dzīvē ik gadu nonāk pie, ja ne tāda paša, tad ļoti līdzīga secinājuma. Tas notiek cikliski, ik gadu pēc gada, un tad pēc vēlviena gada. Un izbeidzas, šķiet, ar nāvi. Sevis saudzēšanas nolūkā iztēlojos, ka tas ir viens no progresa nosacījumiem. Un tā arī varētu būt, jo pretēji - ja tu ik pēc posma neapzinies, cik ļoti esi sūkājis nēģera pimpi, tad, iespējams, sistēmā ir kļūme, vai arī tu vienkārši neattīsties.

Dievs, es laikam būšu apzināti izdzēsis no atmiņas visas tās humorously cringe-filled a la "Jaunais dzejnieks 2003" tipa pārtijus - esmu tos (vienā brīdī, esot kopā ar, iz citu vārdiem, nu-jau-diezgan-nožēlojamo Signi Pupiņu, kā Simčiks viņu dēvēja, mēs bijām regulāriķi šādos mazkalibra, bieži vien wannabe BETA, pasākumos) apmeklējis, taču atceros tikai šo piesaukto faktu. Un tieši tāpēc šie pasākumi noteikti manī nostiprināja manu tā jau stingro paškritiku, nu, redzot, cik ļoti tās aspektā feilo citi manai cīņu biedri (wahahaha, cīņu biedri, yeah right!). Es nekad neesmu mīlējis salikt kopā dzeju, taču proza ir kas cits. Kas cēlāks. Augstāks. Nākošā attīstības fāze.

Viena maza atkāpīte. Un pirms tās vēlviena - es ar to nelepojos, dies pasarg, taču dzīvē neesmu piepūlējies gandrīz nevienā brīdī, kas man ir prasījis piepūli, es neesmu piepūlējies. Ja vien par piemēru neņem manu fatālistisko nevēlēšanos apmeklēt trenažieru zāli kopā ar senci, kad man bija, nezinu, 14, 15, varbūt pat 16. Tas bija painfully torturous. Taču es to darīju, jo pretēji sencis uz mani dusmojās. Un šīs dusmas bija vispretīgākās, kādas man nācies saņemt no svarīga radinieka puses. Tās, pārtulkojot no "izjūtas" vārdos, izkalusās aptuveni šādi: "Paskaties tak uz sevi, resnais! Tu vēlies tik dirnēt pie tā kompja, spēlēt tās trulās videospēles, turpinot vispārēji regresēt, kamēr tavi vienaudži [mentāla liste ar viņam zināmiem draugu bērniem, kuri ir sportiski, "veiksmīgi", gudri un skaisti] dara lepnus savus vecākus."

Jā, es nekad neesmu darījis lepnus savus vecākus. Varbūt vienīgi tagad - ar mūziku. Taču mani nevar pie tā vainot, jo nekad arī neesmu centies (jau kopš tīņu gadiem dzīvoju ar daļēji destruktīvo apziņu - "es neprasīju, lai tieku radīts šajā pasaulē, tā kā neekspektē pateicību, bet drīzāk esi gatavs uzņemties par savu rīcību atbildību [,lol]"). Saprotams, ka atliek vien nedaudz pacensties, un arī šajā jomā var, kā saka, izspiest kaku "viens-divi".

Rezumējot: lielāko daļu dzīves gan savās, gan vecāku acīs esot "the underdog", es vienkārši izaudzēju biezu ādu. Un attīstīju spēju tuvu izcili melot. Vai šīs spējas man ir nākušas par labu? Faking neatbildēšu uz tik muļķīgu jautājumu.

* * *
dzeja, lol (jeb kāpēc dzeja pa lielam sūkā?)
mammai, māsai, sunim, kaķim,
strūklakai un saulessargam
biezputrai un ložmetējam
veltu šo
nevietā
novietoto
objeku
* * *
Visu cieņu Lietuvai. Izskatās, ka Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas mūsu kaimiņu neuztver nopietni. Though one could argue - varbūt tieši Latvija ir vienīgā, kas uz visu skatās ļoti reālistiski? Redzot faktu, ka tāpat neviens te negrasās karot. Jūsu viedoklis? 

Īsumā, lai labāk saprastu: Lietuvas armija dabūja 88 jaunus pēdējās paaudzes kājnieku bruņmašīnas Boxer, kas ir paredzētas gan transportam, gan uguns atbalstam, spējot iznīcināt pretinieka vieglo un vidējo bruņutehniku, helihopterus un, protams, cilvēkus u.c. gaļas produktus. Savukārt, Latvija nopirka "bargain" preci - Britu CVRT (combat vehicle reconnasence, tracked) - sešdesmito beigās dizainētu, septiņdesmitajos ražotu, taču nekad nelietotu un uzlabotu līdz mūsdienu standartiem, cik vien tas ir iespējams morāli novecojušai tehnikai - ieliekot termālo/nakts redzamību komandierim, šoferim un lielgabala operatoram (tajos, CVRT aparātos, kas ir aprīkoti ar 30mm lielgabalu, proti, Scimitar vai Scorpion CVRT versijā). Vienkārši izsakoties, tādu CVRT neviena moderna armija nepirktu. Paši briti diezgan strauji septiņdesmitajos saprata, ka šī bruņmašīna nav diezko funkcionāla un sāka dizainēt Warrior bruņmašīnu.
* * *
meitenes VS sievietes un nevainības zaudēšanas problemātika
Goda vārds, mani joprojām rakstot nomoka viena* problēma(-s). Rakstu to, cerot, ka jūs man palīdzēsiet to atrisināt. Vārdu sakot, es jorpojām nezinu, kad man labāk rakstīt "sieviete" un kad labāk "meitene". Tikko atkal atdūros pret šo manu problēmiņu. Vēlējos uzrakstīt postu par to, kādā manierē man vislabāk patīk pisties ar ēēē, meitenēm?Tipa visas, kuras ir virs 18 ir sieveites? Vai arī visas, kuru, kā koledžzēni saka, celkas ir uzrautas vismaz vienu reizi? Vot, pastāstie man, meiteņsievas, kā tad man, puikam/vīrietim piedien rakstīt? Varbūt tas ir atkarīgs no konteksta, as in, ja lietoju vārdu puikas, tad attiecīgi - meitenes? Burtiski - torture through out my life. It sevišķi, kad pats biju nevainīgs (jeb mana celka nebij uzplēsta) - katru reizi rakstot "meitenes" man bija mazliet, mazliet bail, ka kāds t.s. seksa deģenerāts uzreiz man iebāzīs sejā, ka pats esmu puika, jo nēesmu ievietojis savu erekto dzimumorgānu vagīnā. 

Ja jau atklāti, tad... vairākus gadus - mijā starp bērna kāju un tīņu gadiem -, man bija izveidojies uzskats, ka būtībā jau nav svarīgi, kādā caurumā tu ievieto savu locekli uz x sekundēm ar nolūku zaudēt nevainību. Jo, sasodīts, kāda vispār varēja tolaik būt runa par emocionālo briedumu? Vienīgā asociācija ar seksu bija tāda pati, kā ar dročīšanu - ļoti, ļoti kaifīgi nobeigt, taču šajā gadījumā tā kā tas notiek iekš sievietes, tas ir daudz, daudz baudpilnāk. All in all sīkajiem, manuprāt, mentaļna ir mazāka šķirba (no pun intended) starp cilvēkvagīnu un dzīvniekvagīnu. Bet, nu jā, sīkie arī nesaprot, kāpēc tik būtiski ir zaudēt nevainīgumu. Es pavisam noteikti to sapratu pēdējais no sava bara, jo biju vispuiciskākais (kas ar gadiem, ieturot šo noslieci, varēja pāraugt par kārtīgu vecpuicinieciskumu, ja tā raksta šo vārdu, taču man pietika ar to hārdkōru, ko nodevu, būdams pre-teen gado; enough is enough).

* Patiesībā diezgan daudz problēmas, ja ieskaitam (-am) ortogrāfiju. Redziet, šis ir viens no retajiem aspektiem, ko skolā neizkopu, jo samierinājos ar 6-7 domrakstos/diktātos. Savukārt komatus apguvu, kā piedien, nevis tikai intuitīvi. Tas laikam tāpēc, ka tos tomēr ir vieglāk apgūt, jo lielā var "just", kur jāievieto komati. 
* * *
ne tik sen, gaidīdama orderus nāknedēļai, aiz neko darīt gari un plaši izrunājos kādā cibā par veļas reklāmām un iecietību, bet te tad nu beidzot ieraudzīju, par ko izrunājos :D

https://lonelylabel.com/girls

srsly? pret šito māca iecietību? man vienai rādās, ka 95% no šiem beibēm figūras ir pilnīgi normz? (sākot ar 3. bildi) kāds ar kko tādu par kko arī komplekso? esmu pārāk labvēlīga? esmu resna cūka bez standartiem? kkas cits ar mani nav kārtībā? nē, atkārtošos, kāda hrena pēc iecietības cīnītāji māca man iecietību pret pilnīgi normālām lietām? es teiktu, ka viņi cenšas iedzīt kompleksos kādu, kam to nav - sak, visu mūžu domāju, ka esmu forša, līdz ieraudzīju sevi iecietības kampaņā ;((

* * *
mīlīgi (suvenīrs no purvciema)

* * *
bohēmists
Mans tēvs pamostas septiņos no rīta un uzreiz iet uz mežu piedzerties.
* * *
pēc 22 km kāju pēdas vnk atteicās locīties (wtf) un 6-7 km pirms galapunkta gājienu nācās pārtraukt, šņuk.
* * *
#194
Never trust the last bus.
Tags:
* * *
Vakar bija fantastisks pasākums. Netipiska ballīte priekš Rīgas ielām. Prieks, ka bijāt.
* * *
***
Nopietnība sadeg un izkūp.
* * *
let me fix all
Ļaujiet man būt par pasaules diktatoru uz mūžu.
* * *
es vairs neēdīšu no šīs cūku siles
Pārtraucu lietot arī saldumus. Šeit gan neesmu tik strikts kā ar alkoholu, retos gadījumos izlemju kaut ko nogaršot, it sevišķi, ja tas ir mājās gatavots. Piebildīšu, ka mana izvēle ir pārsvarā ideoloģiska, rūpes par veselību drīzāk ir patīkams papildinājums.
* * *
yr
Ir pagājuši aptuveni divi mēneši, kopš pilnībā pārtraucu lietot jebko, kas satur alkoholu. Vēl ir pagājušas divas dienas, kopš klausos parasto popmūziku ar 1,5x paātrinājumu.
* * *
sad times
Mēs dzīvojam pasaulē, kur Renārs Kaupers ir atļauts, bet zāle ir aizliegta.

* * *

Previous