apziņas · mijkrēslī · dziļā · pamostas · bezgalība

Iepriekšējais gads, īstenībā, bija ļoti labs. Savs uzņēmums, vairāk socializēšanās un tā. Arī jauno gadu beidzot ar draugiem nosvinēju.
Bet nākamo Andis sola kā "strādā un nepīksti" gadu. Iesāksies jau arī tā. Šonakt izskatās, ka pasaulē nāks viens mazais cilvēciņš ar manu klātbūtni. Un līdz pirmdienai vēl viens.
Un īstenībā - tā ir tik .. dziļa sajūta, ka kāds grib redzēt tevi sev blakus šādā intīmā un skaistā brīdī, vēl par to sniedzot atlīdzību.
Un es lēju laimītes. Un izlēju - no vienas puses smejošu pūķa galvu, no otras - sievieti, kas auklē bērniņu rokās, vai nes ziedu klēpi. Bet pirmā asociācija par bērniņu ietītu autiņos ir tuvāka.
Līdz 2019. es kļūšu par vecmāti. Vai ne, Ciba?

vakar nokārtoju arī dūlu eksāmenu.
jē

Rudens ar savu sentimentu.
Bet es redzēju The Cure live in Stockholm.
Un tas bija neaprakstāmi.

Biļete uz The Cure!
Un lidojums arī.
Un es apraudājos no laimes. Re, pats sevi vari tik ļoti iepriecināt, ka jāparaud.

Man šķiet, tas koncerts ļaus palaist pusaudzību vaļā.

Pēc stundas jāsatiek mūžību nesatiktie draugi. Bet man gribas būt Salacgrīvā pie savas mazās čiepiņas.
Man ir brīvdiena. Saņemies!

Bet, kad ikdienā ir tikai viņa... Ko var gribēt?
Un darbs. Jā, darbs tulīt atsāksies uz pilnu slodzi. Un man viņa būs tikai vakaros un brīvdienās. Tad es vispār nekur nevarešu aiziet. Atkarība no cilvēka. Atkarība no beznosacījuma mīlestības. Jo citas nav. Un kur tad lai atrod, ja nekur neiet?

Vakar uzrunāju tēti par The Cure. Izgājām cauri visām tuvākajām pilsētām un lidojumiem. Stokholma būs tā īstā. Mhm!

Novērojums. Par mammām ātrāk kļūst tās meitenes, kuras skolas laikā nekad mūžā neiztēlojies kā ģimenes cilvēkus. Mhm.

Diagnoze: Froto-temporāla epilepsija

Aizvakar mācījāmies par dzemdību plāniem.
Izlasīju savu. Tehnokrātisks ķeizargrieziens.
Māra tā arī pateica vakar. Ja es būtu palikusi DZN, pēc divām stundām būtu ķeizargrieziens. Am. dzimšanas diena būtu 4. marts.
Bet es vakar atnākot no mācībām, ielīgu blakus gultā savam zaķēnam, samīļojāmies un nočučējām saldi, saldi. Šorīt jūtos pozitīvi uzlādēta, laimīga un gatava sludināt apkārt "sievietes, dzemdējiet dabiski" un Jums viss izdosies! Un to savu spēku apzināties, savus instinktus un savu zemapziņas čuju, ka viss notiks labi. Mhm.

Vakar saķēru piederību pie bara. Priekš manis jauns bars, pamazām iepazīts un vakar pirmais kopā pavadītais vakars.
Jāsaka gan, ka es nekad nebūtu iedomājusies, ka tāds sieviešu kolektīvs var būt foršs. Bet, laikam tāpēc, ka nav nekādas savstarpējās konkurences, viņš tāds draudzīgs izvērties.

Par darbu: Nomas līgums parakstīts uz pieciem gadiem.
Vajadzīgi 3000 eur, lai sāktu visu.
Par sevi: Vakar pēkšņi sapratu, ka man sāp galva, ir milzīgs puns uz pieres un sāp kāja.
Tad sapratu, ka laikam esmu nokritusi atkal, bet to pat neatceros.
Par mācībām: Sāpošās galvas dēļ neaizgāju uz mācībām. Bet iepriekšējā dienā izbesījos A. dēļ, jo viņai viss un ap ir trauma, traumatisks, traumējošs, satraumēties varošs. Un vēl uzbāžas ar to man. Man pārslodze būšot traumatiska. Nē, nebūs!

Ā, un es tagad esmu parakstījusies uz jaunu, lielu projektu, kuru es pat nezinu, vai varu pacelt, bet viss šobrīd rādās, ka būs labi.
Man tikai jāsameklē kāds 1000 eur, lai veiktu sākuma ieguldījumu. Un vai tad es nevaru?! Man ir 25! Un man ir bērns. Un man ir jāsāk domāt par savu uzņēmējdarbību, lai nebūtu atkarīga no citiem. Es to varēšu un man izdosies.
Nākamnedēļ īres līgums. Mēnesi telpu labiekārtošana. Un pēc tam man nebūs vispār brīvā laika kādus divus gadus. Bet pēc tam es ceru, ka atkal būs un viss būs sakārtojies.

Gads nosvinēts. Un uzradās arī otrs vectētiņš. Vectētiņš nevis tētis. Nu redzēs, vēl jau tikšanās nav sarunāta.

Otrā bija forša. Man ļoti patika viņa pati. Un situācija. Un ah, es ceru, ka turpināsim!

Pirmā. Ieradās kopā ar draugu. Divas stundas norunājāmies, bet es par daudz runāju un dalījos ar viedokli. Jāmācās vairāk spoguļot, jautāt un klausīties. Jā. Šodien ies labāk.

Uuu, Magnētiskā rezonanse bija interesants skaņu virpulis. Nakamnedēl būs rezultāti, bet es domāju, ka viss būs okēj.
Ieliku nedēļas sākumā sludinājumu FB un man sanāca tik daudz e-pastu. 6 mammas ir atsaukušās un gribēs vizīti ar mani. Šovakar pirmā konsultācija, rīt otrā. Un tad nākamnedēļ divas. Divām vēl nav nolikts datums. Es kaut kā domāju, ka ar 3 arī turpināsies tas kontakts. Un ja nu visas? Tad man nebūs līdz jūlija beigām miers ne mirkli. hmm.
Rit trešā nedēļa ar Eduards. Nav slikti, bet viegli arī nav.
Būs jāmāca jaunie klauni pa sestdienām.
Jāsāk pierakstīt paš-nopelnīta naudiņa 2016.
Uz slimnīcu gan nesanāk tik bieži, kā gribētos.
Es trešdien pieteikšos arī psihologa konsultācijām - ir šis tas, ko pārrunāt, lai mierīga sirds pašai.
Un Moleskine plānotājs pēc divu gadu pauzes ir tāāāāda bauda!! Mmmmmm!

Pirmā nedēļa ar abiem mazajiem aizvadīta. Bija labāk nekā biju gaidījusi. Nogurumiņš ir. Bet labākais laikam tas, ka vismaz māsu satieku biežāk un neesmu tikai divatā ar savējo līdz pat vēlam vakaram. Sanāk drusku aktīvāka tā diena.
Vakar biju uz lekciju par sirds meditāciju.
Dažas piezīmes:
-Var daudz zināt un saprast, bet sajēga ne vienmēr par to atnāk. Ārsts, kurš lasa lekciju par smēķēšanas kaitīgumu, pats iziet ārā uzsmēķēt. Viņš zina, saprot, bet nesajēdz sevī. Kaut kā tā.
-Tie, kas meditācijas rezultātā sasniedz "man viss vienalga par to, kas notiek apkārt", meditē ar prātu. Sirds meditācijas rezultātā Tev nebūs viss vienalga par sevi un apkārtējo - tev gribēsies dalīties ar labo, pašam kļūt mierīgākam, labākam, gaišākam.
Āa, un es otro reizi satiku Arni. Nu redzēs, kas tur sanāks.

Vakar beidzot aizgāju paskatīties, ko vēl viens manis iesākts projektiņš dara, kad es vairs neesmu ar viņiem. Un jāsaka, ļoti pozitīvi pārsteidza. Sastāvs gan ir nomainījies krietni, bet viss notiek, viss turpinās.
Bet es satiku, vairāk gan varētu teikt, redzēju R. Iekšēji gribējās izturēties draudzīgi, bet es nevarēju viņu pat pasveicināt - kaut kāds kamols sakāpa kaklā, sabučoju un pateicu čau visai grupai, bet viņu vienkārši neignorēju. Pēc tam gan nesanāca nekādi ar viņiem parunāt, jo aplī stāvēt bija neveikli, ātri atkāpos. Viņi tomēr bija tie, kas ieradās kopā.
Bet paraugoties uz to no cita skatu punkta - es vienmēr esmu bijusi tā, kas, ja notiek konflikts, palieku viena un tā saucamie draudziņi paliek blakus otram.
Man dzīvē ir bijušas tik daudz kompānijas - draudzība ilgst maksimums trīs gadus un tad mēs šķiramies. Dažreiz satiekamies atkal, bet tas vairs nav tā.

Mīlu mīlu mīlu.
Un ar to pietiek. Un tas ir tik apbrīnojami.
Cilvēks mēģina atrast ārpasaulē kādu, ko mīlēt. Neizdodas.
Uztaisi pats!
Puikām gan tas varētu būt sarežģītāk.
Bet dāmas! Izmanto izdevību. Gan pašam, gan valstij labi.

Šis būs trešais vecgada vakars vienai.