Iepriekšējais gads, īstenībā, bija ļoti labs. Savs uzņēmums, vairāk socializēšanās un tā. Arī jauno gadu beidzot ar draugiem nosvinēju. Bet nākamo Andis sola kā "strādā un nepīksti" gadu. Iesāksies jau arī tā. Šonakt izskatās, ka pasaulē nāks viens mazais cilvēciņš ar manu klātbūtni. Un līdz pirmdienai vēl viens. Un īstenībā - tā ir tik .. dziļa sajūta, ka kāds grib redzēt tevi sev blakus šādā intīmā un skaistā brīdī, vēl par to sniedzot atlīdzību. Un es lēju laimītes. Un izlēju - no vienas puses smejošu pūķa galvu, no otras - sievieti, kas auklē bērniņu rokās, vai nes ziedu klēpi. Bet pirmā asociācija par bērniņu ietītu autiņos ir tuvāka. Līdz 2019. es kļūšu par vecmāti. Vai ne, Ciba? |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |