1/14/12 03:16 pm
Februāra vidus vēl nekad nav nācis tik lēni kā šogad - man taču beidzot noņems breketes. Tikai augšējo žokli gan pagaidām, apakšiņu ņems aprīlī, bet - akdievs, kā nespēju vairs sagaidīt! Nevarētu teikt, ka neesmu pieradusi čakarēties katru rītu un vakaru ar tīrīšanu, tāpat kā nevarētu apgalvot, ka man vairs būtu neērti (kā tas bija sākumā) bildēs plati smaidīt, un arī faktam, ka nevaru krāsot lūpas (jo, tās uzkrāsojot, mana mute izskatās pēc asiņaina dzelzceļa), esmu divu gadu laikā veiksmīgi tikusi pāri, taču, ak vai, ak vai, kā es gaidu to dienu. Es taču pat kaudzi lūpukrāsu esmu pēdējā laikā sapirkusi ar domu, ka nu tik būs, beidzot varēšu tēlot femme fatale sarkanām lūpām. Nu, kā tāds bērns, nu!Vienā brīdī gan šķita, varbūt likt nevajadzēja, prieks izmaksā nedaudz pāri tūkstotim (ieskaitot breketes, regulāras vizītes, kapes, noņemšanu utt.) nekā briesmīga taj' mutē nebija, naudu taču varēja izmantot lietderīgāk, taču tagad, kad beidzot, beidzot redzu pasākuma galu un malu, ne nopriecāties, cik glīti mani meža zvēriņa ilkņi iebīdījušies cilvēka vietā. Varu vien nožēlot, ka izdarīju to nevis 13 gadu vecumā, bet augstskolā, bet tā jau ir, nāk laiks, nāk padomiņš jeb, Rozenbergu Elzas vārdiem runājot: "Ne vidusceļu laipot, es gribu pilnību!"