Viss ir redzams

“For debased souls religion is a yoke imposed, through self-interest, by the poltrooneries of fear and the follies of hope. For exalted souls religion is a force, springing from an intensified reliance in the love of humanity. Religion is the collective poesy of great souls. Her fictions are more true than Truth itself; vaster than Infinity; more lasting than Eternity; in other words, they are essentially paradoxical. They are the dream of the Infinite in the Unknown, of the Possible in the Impossible, of the Definite in the Indefinable, of Progress in the Immutable, of Absolute Being in the Non-existent. They are the ultimate rationale of the Absurdity, which affirms itself, to deny doubt; they are the science of foolishness, the embrace of Folly and Knowledge. They are the cries of the eagle mounting above the clouds, the roar of the lion of the Apocalypse, that takes to itself wings and flies away; the bellowing of the bull beneath the sacrificial knife, and the never ending moan of mankind before the portals of the tomb.” — Paradoxes of the Highest Science by Eliphas Levi

x

( Atskaite )

Galvu nost, es arī negaidīju tik cēlas beigas - izspieda visu, cik varēja no tā gladiatoru agregora, kā saka, pēdējo lāsīti, visu cieņu tādam prīkvelam, jo katra sērija mani iztašķīja pa sienām, īpaši jau ar to, ka pēc 1. sezonas un šitās sākuma pieradināts visu laiku gaidīju kaut kādu triviālu, paredzamu nekrietnību, bet nekā, izdomājuši viņi visu bija godam (btw, man nepatiktu tāds spoileris, ja nebūtu jau noskatījies ;)

http://klab.lv/users/f/1903966.html

Nav nekāds jaunums, bet tiem, kam ir, būs, tas ir, tiem, kam patiktu hipercēls un gana daudzveidīgs martial/neofolk (ja esi pusis, nepatiks). Diemžēl pagaidām vienīgais konkrētā ungāru projekta radījums, toties fenomenāls savā kvalitātē uz žanra kopējā fona.

1. Solum Ipsum
2. My Prayer Is My Inner Armour
3. Kraft
4. The Big Play
5. For Everyone Circus and Bread!
6. Veni Vidi Vici
7. The Regiment Is Departing

66MB/VBR

Nu tad par godu tam, ka torentos jau pieejama pirmā Spartacus: Gods of the Arena sērija, jāiebliež visu laiku populārākā (laikam) gladiatoru glezna:



Pollice Verso (Thumbs Down!) by Jean-Léon Gérôme, 1872

un tematiski attiecīgi viena no mīļākajām (un vismazāk metāliskajām) dziesmām iz episkākās episkā metāla grupas Bal-Sagoth episkā repertuāra:

-> Blood Slakes the Sand at the Circus Maximus
 (Battle Magic, 1998)


( vēl kaut kāds bla bla par seriāliem )

Klausoties šo mākslinieku, es vēlos kaut saprastu japāniski:



( ... tālāk ... )

Mūsu biedram I.J. ir dēls vārdā Trents Nātans (jūs jau varat iedomāties, kam par godu), bet vakardien internetos izlasīju, ka tagad arī slavenajam Trentam ir dēls, kuru sauc, varat iedomāties kā? – Lācars Eko (Lazarus Echo) Reznors. Skarbi, vai nē? Man liekas, ka ne pārāk, ir nemirstības potenciāls. Es jums pateikšu, kas ir skarbi, jeb vakardienas aaaaa - ŠIS VĪRS, kurš, lai cik tas sākumā neliktos neticami, ir īsts (for real) – sešpadsmit gadu vecumā viņam tā iegriezis Nīče, ka Aļoša sapratis – dzīvei nav jēgas, ja nekļūsti par Pārcilvēku. Viņam pāri nespēj nodarīt ne vesera sitieni pa grudaku, ne skorpiona dzēlieni, ne čūskas kodieni, viņam pieder skarbs ērglis, viņš ir Nekā Bībeles un Tukšuma Bībeles autors (tūkstots tukšas lapaspuses), viņa grāmatas publicē Indijā, ASV, Tibetā un Japānā, ja viņš nav nihilists, tad es nezinu, kas ir, un vispār tās ir tikai dažas no lietām, kuras uzzināju mazāk kā pusstundas laikā. To, vai viņam ir arī kāds nopietns sekotājs, gan nemāku teikt, bet fenonoumens kuriozs, vismaz līdz lapas beigām iesaku aizrullēt >:)

To visu un vēl šo to labprāt novēlētu visiem jaunajā ciklopā, bet labāk lai to manā vietā dara smieklīgākā šogad dzirdētā dziesma ж)*

/ Pēc remiksiem šeit

Kamēr nav par vēlu, patīšu atpakaļ, kāpēc iepriekšējais bija par tēmu...



Bet vispirms jāiepiļī šis - laikam viens no visu laiku lipīgākajiem vikingmetāla intrō,
tā vien gribas uz riņķi vien klausīties (to arī daru):

Einherjer - Einherjermarsjen


The Wild Hunt

The Wild Hunt is a story common around Yule time. It is the story of Odin leading a wild entourage through the winter night sky complete with howling dogs, riding his eight-legged Sleipnir and followed by a host of other Einherjar and hangers-on. Of the lore about Odin, it is perhaps the most interesting and survives in some surprising forms to this day.

In its basic form, any of the nights between Yule and twelfth-night are probable times for this wild procession. It is told that on those cold, snowy, winter nights, what starts as a small breeze turns into a sudden hurricane as the storm of the hunt passes by. Occasionally, it may take the souls of those who don’t give it due respect.

...

Children would often anticipate this event each Yule by placing their boots or stockings by the fireplace with offerings of carrots or hay for Sleipnir. In return, Odin would leave them candy presents.

So each cold Yule evening, when the wind picks up to a howl, remember that Jolnir, Odin himself, could be passing by at that moment. When you see the modern renditions of Santa arriving by sleigh, remember that at its core, we are seeing a non-Heathen representation of Odin bringing blessings on his Wild Hunt.

...

The comparison of Berserkers with wolves (they are referred to as "wolf-coats" in Hrafnsmal) makes them symbolically dead - wolves are synonymous in Old English with outlaws and criminals, who are considered socially 'dead' - so we are able to see how they could be associated with Odin’s wolves or dogs in the Wild Hunt.

...

Until the beginning of the 20th century, young men in Norway enacted the Wild Hunt at Winter Solstice. Costumed and masked, their task was to punish those who violated the rural traditions, usually by stealing beer and livestock. If the riders were given food and drink, however, they brought prosperity.


Palasīt vēl un vēl
(es saprotu, ka tu nelasīsi, to es sev)


p.s. Skonto Būve! :D

Var just, ka tuvojas vilku mēness – akurāt kā naktssargs lika klausīties vilkus troņa zālē ar otru piegājienu beidzu skatīties 2001. gada franču filmu Brotherhood of the Wolf – vizuāli iespaidīgu un visādi citādi krāšņu divarpus stundas garu gotisku (?) pasaku, kas beigās izrādījās vēsturiskos notikumos balstīta un līdz šim nepelnīti bija paslīdējusi garām uzmanībai, jo parasti tādas filmas medīju ar uguni – turklāt šeit atklājuma priekam palīgā nāk ne tikai franču glamūrs un vispārējā estēze (*), bet arī varoņeposa cienīgais stāsts, kas gan attaisno latvisko sakni vārdā sazvērestība, gan konsekventi vilcinās atklāt savu patieso dabu – sākumā liekas, ka skaties patētisku kostīmfilmu par vilkačiem, bet jau drīz saproti, ka tāds Wolfman (2010), piemēram, nav cienīgs šim pat sviestmaizi pienest, so... nespoilošu, tikai piebildīšu, ka zem afišas ir torents un filmā "neveselīgu vienroci" tēlo ikoniskais Vinsents Kasels no Blueberry un Sheitan. Iešķiebu 8 zvaigznes, galvenokārt, par centību

Recall how God warned us through the words of Moses:
"I shall come unto you like a bear whose cubs are ravished. As a lion I shall devour your children and spill their entrails.
I will set upon ye a fearsome Beast to consume you and your flocks and make your fields barren."

* abažaju, šajā sakarā labs citāts (bez konteksta gan) no filmas, kuru skatos paralēli (pēdējā laikā man ar tām tāpat, kā vidējam latvietim ar grāmatām):

Screw the French. They screw like they have something better to do.

/Pu-239/

Par godu lokālā Beovulfa svētkiem nedaudz pastaigājos internetā...

Most societies seem to have epic heroes and events that define them as they like to see themselves. Bearslayer is patriotic, brave, strong, tough, loyal, wise, fair, and virtuous, and he loves nature. He embodies the strengths and virtues of the Latvian folk in a legendary age of greatness, before they were subjugated and corrupted by "Strangers".




Šeit redzams Latvijas armijas smagā tipa bruņotais automobilis „LĀČPLĒSIS” un tā apkalpe 1919. gada rudenī jeb arhetipa militārindustriālā manifestācija.

Vēl sastapu nacionālromantisko, homoerotisko, dionīsisko, atlētisko, pēdējo, kaut kādu farsu un ar to arī pietika - atgriezos pie saknēm, pareizāk sakot, tā, kas pašam tuvākais, - tulkojuma (c) 2005, Arthur Cropley

Bet te sev iekopēju summāriju angliski. Lai gan draugu listēs šis ieraksts neparādās, bez lj-cut iztikt neatļaušos:

( There is no other work in Latvian literature whose story has penetrated mass consciousness as deeply or resounded as richly in literature and art as Bearslayer. )