Viss ir redzams

Uz pasākumu biju apņēmies ierasties laicīgi, t.i. ne vēlāk kā astoņos, lai nenokavētu iesildošo norvēģu alucilvēku desmetālu (kura nemaz nebija, principā, vajadzēja pieprasīt atgriezt divi čēesmit no biļetes cenas - pa jokam, protams). "Lieki" teikt, ka astoņos tikai biju gatavs izbraukšanai (kas arī nav slikts rādītājs), jo bija taču jāsagaida, kad lāst.fm parādīsies epohālais atskaņojumu skaits 123456, jāsapin bizes, nu, un, protams, jāpapīpē, toties papīpējis un jau viss tāds bez maz durvis aiz sevis aizslēdzis vēl izdomāju, ka baigi episki būtu pa ceļam uz melno piektdienu klausīties jauno Burzum, un uz šo operāciju (no 320 kbps, ja kas) pagāja vēl kādas divdesmit minūtes, kas arī īstenībā bija vērtīgi, jo iegriezis bija tā, ka pat ar visu Burzum stereō tikai pie otrā stūra aptvēru, ka jāgriežas atpakaļ pēc paša galvenā - biļetes uz pasākumu. Turpceļā aizrāvos ar skaņas regulēšanu tēva mašīnā - tā, lai bungas Budstikken sākumā rībētu kā nākas, un pēc tam jau otro reizi nedēļas laikā filigrāni veicu neatļauto manevru pa-kreisi-uzreiz-aiz-vefa-tilta-tramvajam-zem-deguna-sarkanajā-kvadrātā-spudūkš (aes nopietni nemaz nezinu, ko tur vēl lai dara, kopš uzlikuši ķieģeli tradicionālajam patiltes variantam, pieļauju, ka sniega dēļ).

Par spīti visai ņemtnei dievi mani nesodīja un neko es nenokavēju, jo, kā jau minēju, caveman death metal nemaz nespēlēja, bet otri pirmie (somi) esot bijis nekas īpašs, un tā jau pēc nosaukuma arī varēja (aiz-) spriest. Ierados, tātad, BibleBlack uzstāšanās laikā - ierakstā droši vien neko tādu ilgi neizturētu, bet melnā kubiskā klubā komplektā ar melniem uzvalkiem (melni krekli, melnas žaketes, melnas bikses) un labi noregulēto skaņu zviedri radīja tādu ļoti kompaktu, monolītu iespaidu, un ar to arī nopelnīja ieskaiti, pat neskatoties uz aizdomīgo izgaismojumu. Jāpiebilst, ka viņu dēmoni pavisam noteikti bija no karstām vietām, jo grupas imidža vārdā vokālists vispār kļuva sarkans kā biete (kas dīvaini korelēja ar baltajām lēcām/acu aizvietotājiem/hvzko) un arī 1/2-pilnajai zālei novēlēja to pašu. Pēc Baiblblek nopirku alu, paskatījos uz precēm, savācu bezmaksas Melekeš A1 plakātu (ar, jāsaka, tomēr diezgan kičīgo pēdējās plates fotošopu, kurā babilonieši samesti kopā ar puķainiem ornamentiem un kaut kādu tādu ne pārāk sefirotu režģi un uzrakstu this is sonic magick), sasveicinājos ar visiem pazīstamajiem, cik nu viņu tur bija, izņemot Sameti, kurš sava portāla sarkanajā kreklā vispār izskatījās pēc pašpietiekama staigājoša brenda sevī, un satiku sen neredzēto she-burzumu Pogu, kura bija riktīgi forša vismaz 90% laika (bet par to vēlāk).

Melechesh bija tā grupa, kuras dēļ vispār biju nosvēries par nākšanu uz koncertu (ar vienu Nīlu nepietiktu), tāpēc apzinīgi noskatījos visu uzstāšanos no B līdz Z, diemžēl, ar kaut kā neapdomīgi aizņemtām rokām (alus, plakāts, wherefore) un vibrēju statiski. Es pat nezinu, ko lai te vairāk slavē - skanēja tikpat sparīgi un asasinīgi kā ierakstos (iepriekšējās nedēļās biju apzinīgi iepazinies ar visu viņu šajā gadsimtā izdoto, kas, protams, palīdzēja), pat neskatoties uz to, ka šis bija turnejas priekšpēdējais koncerts, vienīgi tā komunikācija ar publiku bija visai programmatiska, bet nu ne jau to man vajadzēja. Stāvēju un gaidīju mezopotāmisko vaibu, arābu naktis, tuksneša džinus, smilšu dervišus, asīriešu kariešu saceltos putekļus, what have you - pie kādas trešās dziesmas kaut kas uz to pusi arī parādījās, bet, kad ieraudzīju abās skatuves pusēs iespraustos vīrakus, palika pavisam labi. Grupa strādāja tiešām apzinīgi un cītīgi grieza sava trešīgā, hipnotizējošā bleķa vērpetes, pie tam kaut kā tā interesanti bija nosinhronizējusi fonogrammu, ka visi traibālie kori bija intact, neraugoties uz to, ka vietām tur neviens neko mikrofonā nedziedāja (bet visumā vokāls bija ideāli apskaņots, nopietni, galvu nost). Vistuvāk jumta noraušanai noveda jau no ierakstiem zināmie grāvēji Grand Gathas of Baal Sin un pēdējā Rebirth of the Nemesis, kuros bija varen varenas bungas un piedziedājumi (sets).

Pēc Melekeša jau varēja iziet ārā, ko izmantoju, lai ar Pogu un Romānu (vārds mainīts, hehe) uzpīpētu jaunā Burzuma pavadījumā (skanēja tieši šamaniskais outro, xoxoxo), par ko pēdējais bija nenormālākajā sajūsmā. Atgriežoties klubā, uz skatuves jau kapāja jeb ar lauzni deniņus kašāja vakara zvaigznez Nile. Gaismotājs javno bija sapīpējies, jo šķitās esam aizmirsis, ar kuru pogu ieslēdz stroboskopu (nē, nopietni, bija jau arī, man to pēc tam pateica ;), un pat dziesmu izskaņās pie nenormālākā blāstbīta un lielām trīsām un drebēšanas apgaismojums vairāk atbilda lēnajai dejai lauku disenē. (Vienu brīdi man pat likās, ka kāds no Nīlas tehniķiem skatuves aizmugurē uz pults pusi spīdina lukturīti ar mesidžu, kurš jātulko kā johaidī ierubījiet taču vienreiz to stroboskopu!). Skaidrības labad jāsaka, ka pat pēc trīs gadu periodiskas klausīšanās, es vienalga neatšķiru Nile dziesmas un vairāk pavelkos no fenomena kopumā, savukārt koncertā interesanti kļuva, kad sapratu, ka jāskatās nevis uz visu grupu kopumā, bet pa vienam - atsevišķi. Sāku no kreisās ar maestro Sandersu (kuru, kā izrādās, latviešu metālisti iedēvējuši par "bumbieri") - dikti jau nu svarīgs vīrs tomēr un ne tikai tāpēc, ka ļoti labi barots un ar lielu Ankhu kaklā, katrā ziņā radīja saviem sasniegumiem adekvāti cienījamu iespaidu. Nākošais un mans favorīts bija bundzinieks, kurš visu laiku izskatījās tā, it kā tūlīt tūlīt mirs nost - man viņš pat atgādināja tādu kā faraonītu sagūstītu semītu vergu-mocekli, kurš astoņpadsmit stundas dienā piekalts ar ķēdēm pie bungām, katrā ziņā rībināja viņš kā mašīna un atdeves atspoguļojums sejā ļoti sildīja sirdi. Ģeometriski centrālā persona, kura grupā iestājusies kaut kad ne pārāk sen, arī bija tehniski iespaidīga un laikam visaktīvākā, epizodiski un ar patosu no skatuves sludinot nāves metāla vienojošo varu (pār reliģijām, tautībām un visa tā pārējā), lai gan izskatījās gandrīz pārāk arhetipiski, izņemot to, ka kājās viņam bija kedas. Labās puses veterāns bija nogriezis matus (bet labi, ka tā) un kompensēja savu visnotaļ pieticīgo ceļmalas kroga blūzmeņa prikidu ar visvarenāko rīkli no ivisiem. Man vispār ļoti patika koncepts, ka visi trīs ģitāristi ir arī vokālisti - tā spēcīgi, bet par uzstāšanos laikam man nav vairāk ko rakstīt, spēlēja ilgi, bet uz visām dziesmām atrasties nu jau diezgan pilnajā zālē arī nelikās ieguldāmās enerģijas vērts (sets).

Atskaite par pasākumu nebūtu pilnīga, ja nepieminētu vakara sociālo daļu, par kuras aizpildīšanu manā pieredzē rūpējās galvenokārt Poga (lai gan daudz nosmējos arī ar Kraukli) - sāka un turpināja ar rājienu par to, ka esmu bez sievietes (vēlāk gan secināju, ka tā viņa darīja ar visiem, kuri tur bija bez sievietes), bet kaut kad nedaudz vēlāk nezin kāpēc bija iedomājusies, ka Melechesh vokālists spēlē arī Absu, un (viņasprāt) pamatīgi izgāzās, starp viņiem un Nīlu pieejot klāt un kaut ko pajautājot šajā sakarā, par ko pēc tam nemērā pārdzīvoja. Toties es, vadoties pēc tā, ka puikas dzīvo Holandē, pēc koncerta muzikālās daļas, kad 3/4 Melekeša uzturējās pīpētavā, arī piegāju klāt un piedāvāju abstrahēties, no kā gan basists, gan vokālists (kurš, kā izrādījās, arī savulaik mitinājies Hārlemā) priecīgi neatteicās. Nedaudz vēlāk Pogas frustrācija par savu "izgāšanos" sāka sasniegt aizdomīgus apmērus - tiktāl, ka parādījās kaut kas disasociatīvajai psihozei radniecīgs un panesās kaut kādi nesaprotami apvainojumi žīdismā un (metaforiskā) vidējā pirksta rādīšanā. Man tas salikās labs iemesls turpināt komunikāciju ar nekur tālu nepazudušo Ašmedu (vai kā viņu), kurš turpat sparīgi turpināja tukšot savu JD's pudeli un teica, ka viņam esot ļoti daudz enerģijas. Noskaidrojām, ka jaukšana ar Absu mēdz atgadīties, jo pie viņiem savulaik bungojis pats Proskriptors, bet beidzās tas ar to, ka Poga man iekoda plecā (gandrīz sāpīgi) un uz manu wtf? atbildēja ar jautājumu, vai es vēlos viņam atsūkāt, jo izskatās, ka es to darot verbāli (tas gan bija galīgi nevietā un neatbilda manam situācijas novērtējumam, īpaši ņemot vērā to, ka Poga pati visu laiku uzkrītoši projicēja un nesa kaut kādu galīgu wtf-topiku par bērniem, Nail feisbuku un who does that shit? un do you even care? psc, uzsākt tēmu un pēc tam tā pajautāt, nu, karoče), katrā ziņā pēc šī es atkāpos un pēc tam jau mēs viena otrai metām pavisam nemetaforiskus vidējos pirkstus, bet galu galā viss beidzās laimīgi un tika norakstīts uz intoksikācijas rēķina. (Tās pašas, kuras rezultātā vismaz divas meitenes tika aplietas ar alu, bet arī te es mazgāju rokas nevainībā.) Vēl nopirku Nile kapučjaku ar rāvējslēdzēju, jo man jau sen bija vajadzīgs tāds (jauns) apģērba gabals, un atgriezos mājās divos - bez sievietes, bet kvait hepī.