Viss ir redzams

( Baigi Laba Folk/Elektro Izlase :D )

3 CD KASETES: http://ej.uz/ds-ii


p.s. Juris Efneris

Rītvakar pasaules mūzikas krogā BUBAMARA pirms & starp dzīvajiem atskaņošu visu to, kas rakstīts plakātā (world~ethno~electro) Ieeja par velti.

2012.gada notikumi - hronoloģiskā secība

( Kā zināms - 2012.gads nebūs parasts gads, tajā daudz kas atklāsies, notiks daudzas mistiskas lietas. )

Ziņo Cita Pasaule

Vakar
Tu manī miri
Ar spēcīgām vēdergraizēm
(Bet varbūt tas bija cēsu džons)
Lai gan zinu,\
Nav ļauna bez laba
Vienalga šķiet,
ka varēja būt labāk

:(

Labrīt,
Laimīgu pasaules galu
Tu paliec man parādā skūpstu
/.//

Bija piemirsies šis burvīgais jēdziens...

The apeiron has generally been understood as a sort of primal chaos. It acts as the substratum supporting opposites such as hot and cold, wet and dry, and directed the movement of things, by which there grew up all of the host of shapes and differences which are found in the world. Out of the vague and limitless body there sprang a central mass — this earth of ours — cylindrical in shape. A sphere of fire surrounded the air around the earth and had originally clung to it like the bark around a tree. When it broke, it created the sun, the moon and the stars. The first animals were generated in the water. When they came to earth they were transmuted by the effect of the sun. The human being sprung from some other animal, which originally was similar to a fish. The blazing orbs, which have drawn off from the cold earth and water, are the temporary gods of the world clustering around the earth, which to the ancient thinker is the central figure. [x]

Tumblr: Anthrolology

Es mēdzu domāt, ka pasaulē man visvairāk patīk uzturēties aestētiski, tas ir, ar maņu orgāniem pirmajā vietā, bet tie kļūst par saltiem meliem brīdī, kad atceros, ka tikpat ļoti man patīk abstrahēties, taču nākamajā brīdī pretruna pazūd, jo atceros, ka patiesā abstrahēšanās ir nevis no kairinātājiem, bet automātiskajiem prāta procesiem, kognitīvajām konotācijām un visas tās sekundārās figņas, atrašanās tekošajā ķermenī, tekošajā laikā un vietā, un tur jau nav nekādas bēgšanas no īstenības, lūk, vakarnakt bija tāds ļoti aestētisks gājiens mājup no semināra, un Āgenskalns likās tīk glīts, kā nekad bērnībā, pa ceļam reizes trīs mēģinājām nosūtīt rasbainiekam īsziņu "Guli?" (neveiksmīgi), tikmēr, izrādās, visā pasaulē bija salūzis skaips, bet perifērijā mītiskais Jonass šķaida veselā saprāta paliekas pa infotelpas sienām, kamēr skaips atkal atdzīvojas, krīt sniegs, koki mirdz, visa pasaule sadodas rokās un laimīgi samiedz acis, es beigšu tā, man konkrēti šīs dienas vismazāk mulsinošais jautājums bija: "Sakiet, vai jūsu dāmai ir dabīgie vai gēla nadziņi?" (lielveikalā)

Lai man nevarētu pārmest (pārmest? wtf), ka šī vieta pārvērtusies par bezpersonisku bilžu un mūzikas spama kasti, esmu ar mieru vēlīgi padalīties ar nupat pavisam (astronomiski) aizgājušās vasaras pēdējo nedēļu produktīvākajām (fiziskajām-neapmaksātajām) aktivitātēm, tātad, ābeļdārzs izpļauts, pa ziemu mežā sazāģētā malka līdz mājai savesta (bija atbraucis brālis ar džīpu, neiztrūka arī sportiskās atrakcijas ar tā vinčošanu no tukša, pielijuša lauka vidus), simboliskā raža novākta (kartupeļu tikai spainis, bet man jau arī bija tikai trīs trīsmetrīgas vadziņas, toties sīpolu gan pietiks visai ziemai, cūkupupas jau apēdu, bet tas nekas, jo ir vēl no pagājušā gada, gurķu un tomātu diemžēl bija krietni vairāk nekā spēju nolietot, tāpēc kādi 75% nonāca kompostā, kukurūza pagaidām vēl aktuāla, pāris ēdienreizēm pietiks), piparmētra un asinszāle izžāvēta un glīti burciņās salikta (nākamgad, domāju, varētu sākt vēl kādu nekultūru ievākt, kas te ir, pilna pļava - māllēpes, mārsils, pelašķi, m? ja vien es kaut ko no tā vispār lietotu), uz hamish dzeršansdienu būts, Gravkalnu romantika un vēl pāris visnotaļ patīkamu sc lietotāju virspusēji iepazīti, kā arī ar riteni pa melnu tumsu un reibumu no Taurupes mājās braukts (labi gan, ka viņi zīmē tās baltās līnijas ceļa vidū, jo tas bija vienīgais, ko spēju saskatīt), bites piebarotas un ieziemotas (medus šogad nebija, bet jāatminas, ka vasaras sākumā nebija pat bites), sausā tualete izvesta (lūk, ko tādu darīju pirmoreiz mūžā un bija grūtāk nekā domāju, un ne jau neestētiskās substances dēļ, bet jo daudz smaga darba ar lāpstu - izvēlējos trīs mazākās ābelītes dārzā un ieraku tos sūdus pie saknēm, klusi cerot, ka nenodaru vairāk ļaunuma nekā labuma, jā, un visu procesa laiku gāza lietus, kas īstenībā bija diezgan katartiski), krāsnis pirmoreiz izkurinātas un pelni izgrābti - zem kauliņkokiem izkaisīti, kas vēl, laikam nekas tāds, tagad atbraucu uz Rīgu, uzpildīties, kā saka, un Veģma mani atkal atšuva, jau kādu trešo reizi šogad, jo esmu tik nesabiedrisks, rekur, sarēķināju, ka vismaz 9 dienas nebiju redzējis nevienu dzīvu cilvēku, nu, ko lai dara, tāds socioniskais tips :D

Pēc 16 stundu baiļu faktora dubultmaratona miegainumu un nnnē nomainīja dīvaini eiforisks zombis, noplūcu svaigu piparmētru (tepat blakus slieksnim aug un plešas plašumā), uzlēju tēju un apsēdos pagalma vidussaulē. Iedomājos par to mazmazītiņbezgalīgo pasauli sev zem basajām pēdām. Vai esat ievērojuši, cik viegli mazam bērnam nogalināt kukaini? Ne tikai zirnekļus, tos sarkanos skruždžus un odus, kas dzeļ, bet gandrīz visus bez izņēmuma (pat tauriņiem it kā raujot spārnus). Varbūt es spriežu pēc sevis, jo neatceros, ka man būtu bijuši kādi īpaši sentimenti, izņemot vidēji aritmētiskās zvēru kapsētas (kuras, šķiet, bieži vien ierīkojas nevis aiz neviltota žēluma nelaiķiem, bet kāda sociāli rudimentāra totēmisma dziņas vai, kas būtu vēl ticamāk, varas/vēlmes būt par kapsētas direktoru) - ja nepatika, nospiedu. Baidos, ka reizēm tāpat. Bet varbūt man līdz šim tikai nepareizie bērni trāpījušies acīs - tādi, kuriem ļoti laicīgi nav iemācīts to nedarīt (vai, gluži otrādi, ir iemācīts to darīt), nu, tur uzslieta vai nojaukta psiholoģiska barjera - nedarīt pāri nekam dzīvam. Kukaiņiem nav tik ļoti paveicies kā zvēriem un putniem, kuri biežāk apveltīti ar daiļu spalvu un vaigu un kuri, protams, ir arī lielāki. Bet tieši tāpēc, manuprāt, ir jāsāk ar kukaiņiem, tiem mazākajiem, un vismazākajā vecumā. Ja bērnam iemācīs nedarīt pāri kukaiņiem, tad viņam būs vieglāk iemācīt nedarīt pāri arī lielākiem organismiem un galu gala - arī cilvēkiem. Darīt pāri, kā jau valoda saka priekšā, nozīmē rīkoties, nerēķinoties ar cita gribu. Citu vispār. Bet šajā egoisma laikmetā, kad visi dara pāri visiem un citādi nemaz nav iespējams, iemācīties nedarīt ir daudz grūtāk nekā iemācīties darīt. Jo nekas nav jāmācās. Tāpēc man vēl aizvien ļoti pragmatiska šķiet modernā raganisma maksima - dari, ko darīdams, nedari pāri, kur "pāri" nozīmē tikai "harm" un atklājas tādi eksistences varianti, kad no darīšanas pāri var izvairīties vispār, izvairoties no citiem. Es nezinu, vai tu saprati, bet es sapratu. Nedari pāri un dari, ko vēlies ;)

Šim vīram ir atbildes uz visiem jautājumiem, bet citplanētiešiem viņš netic (wtf)

( ... tālāk ... )