Viss ir redzams

Es mēdzu domāt, ka pasaulē man visvairāk patīk uzturēties aestētiski, tas ir, ar maņu orgāniem pirmajā vietā, bet tie kļūst par saltiem meliem brīdī, kad atceros, ka tikpat ļoti man patīk abstrahēties, taču nākamajā brīdī pretruna pazūd, jo atceros, ka patiesā abstrahēšanās ir nevis no kairinātājiem, bet automātiskajiem prāta procesiem, kognitīvajām konotācijām un visas tās sekundārās figņas, atrašanās tekošajā ķermenī, tekošajā laikā un vietā, un tur jau nav nekādas bēgšanas no īstenības, lūk, vakarnakt bija tāds ļoti aestētisks gājiens mājup no semināra, un Āgenskalns likās tīk glīts, kā nekad bērnībā, pa ceļam reizes trīs mēģinājām nosūtīt rasbainiekam īsziņu "Guli?" (neveiksmīgi), tikmēr, izrādās, visā pasaulē bija salūzis skaips, bet perifērijā mītiskais Jonass šķaida veselā saprāta paliekas pa infotelpas sienām, kamēr skaips atkal atdzīvojas, krīt sniegs, koki mirdz, visa pasaule sadodas rokās un laimīgi samiedz acis, es beigšu tā, man konkrēti šīs dienas vismazāk mulsinošais jautājums bija: "Sakiet, vai jūsu dāmai ir dabīgie vai gēla nadziņi?" (lielveikalā)

Jo neko nevajag uztvert personīgi

(kā teica kāds nagvālisma uzurpinterpretators)



(c) Isabelle Royet-Journoud