![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
saistībā ar pēdējās dienās lasīto gānīšanos par Blue Valentine un Goslingu, nolēmu noskatīties.
cilvēkiem,kas uz dzīvi skatās tik pesimistiski kā es, nevajag skatīties šādas filmas. nepatīkamo izjūtu ziņā, šī ieņem vietu pēc Revolutionary road.
kā cilvēkiem izdodas sagabāt to skaisto,kas ir sākumā?
tas man atgādināja - nesen sēdēju alfas rimčikā uz palodzes un skatījos uz kasēm, uz cilvēkiem. tik šaušalīgi daudz neapmierinātu, aizkaitinātu cilvēku. redzi- pāris, ar bērniem. un nejūti ne mazāko saikni, sieva burkšķ uz vīru, vīrs ņurd atpakaļ.
nē, man to nevajag.
cilvēkiem,kas uz dzīvi skatās tik pesimistiski kā es, nevajag skatīties šādas filmas. nepatīkamo izjūtu ziņā, šī ieņem vietu pēc Revolutionary road.
kā cilvēkiem izdodas sagabāt to skaisto,kas ir sākumā?
tas man atgādināja - nesen sēdēju alfas rimčikā uz palodzes un skatījos uz kasēm, uz cilvēkiem. tik šaušalīgi daudz neapmierinātu, aizkaitinātu cilvēku. redzi- pāris, ar bērniem. un nejūti ne mazāko saikni, sieva burkšķ uz vīru, vīrs ņurd atpakaļ.
nē, man to nevajag.
mēs visi esam stipri teorijā un zinam skaistus citātus, bet reāli - cilvēks nav vientuļa sala, kas dzīvo zem sava stikla kupola, kur darbojas viņa iedomātas shēmas un modeļi. nemitīgi nākas saskarties ar ārējiem faktoriem un neba nu visi ir tik stipri,lai ar to tiktu galā. ja brīdī,kad tev uz galvas lej mēslus un spārda ar kājām tu teiksi,ka esmu laimīgs, tad tev jābūt vai nu muļķim vai svētajam. bet pārsvarā mēs visi esam tikai cilvēki...
es zinu (pēc sevis), ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. bet nesen ar vienu draugu mēs, runājot par vis kaut ko, nonācām pie atziņas: ja tu tikai vaidi un runā par to, ka tu gribi mainīt kko savā dzīvē, bet neko reāli nemaini, tad jau nekas arī nemainīsies. jābūt gatavam spert pirmo soli.
to, ka darbā nevajag ļaut sev kāpt uz galvas, man iemācija pirmā priekšniece, kad man bija... 17 vai 18 gadu.
es ļoti ilgi nomocījos ar darbu, kurš man riebās pēdējos 5-7 no 16 gadiem, ko tur nostrādāju: uz galvas man neviens gan nekāpa, ja neskaita atsevišķus pretīgus klientus, bet bija fantastiski kolēģi; bet pirms 3 gadiem es tomēr no tā aizgāju.
pirms gada es aizgāju no attiecībām, kurās man likās, ka mani neciena.
pirms 2 gadiem es spēru soli prom virzienā no Ljas ziemas, kas man riebjas.
pat daudzi mani Latvijas draugi mani nesaprot un saka: "tev taču bija tik labs un veiksmīgs darbs, kā tu vari dzīvot viens, kā gan tu vari dzīvot tik tālu prom no Latvijas, kad ta tu brauksi atpakaļ, utt." bet mans dzīves mērķis jau nav iekļauties savu draugu (vai, pasarg dies', kaut kādas abstraktas sabiedrības) stereotipos par laimi.
nezinu. mans pēdējais iedvesmas avots ir nevis vēl viens citāts, bet gan viens pētījums - ļoti iedvesmojošs, iesaku palasīties: http://www.nytimes.com/2011/11/29/opini
bet tas mans sākotnējais ieraksts nebija tik daudz par mani kā par to,kas notiek apkārt. par to,ka es nedomāju,ka esmu tik gudra , lai spētu izvairīties no šīm kļūdām. par to,ka ja man ir labi vienai, kāpēc mēģināt bāzt galvu cilpā, no kuras, iespējams, nemācēšu izmaukties, tāpat kā to nemāk lielākā daļa. par to... ka es brīžīem pārāk daudz domāju.
Tas raksts nav slikts, bet tur nav nekā jauna. es esmu gana daudz lasījusi,man patīk pētīt cilvēkus un reizēm es spēju spriest saprātīgi, bet tad kautkādā virpulī tas viss atkal aizmirstās...
par konkrēto situāciju es Tevi ļoti labi saprotu, jo man abi vecāki arī jau ir aizgājuši, un abas reizes man tas bija ļoti smagi. nu neko, bēdas ir jāpārdzīvo, tās nevar nogriezt kā ar nazi, tas nav ne pareizi, nedz arī psiholoģiski veselīgi.
es,protams,neatzīstu par labu dzīvot kopā un plēsties, bet man tomēr ir ilūzija,ka dzīvot saskaņā ir iespējams, nu zinu es dažus pārus,kam izdodas. protams,ar savām vētrām un pārdzīvojumiem, taču viņi ir spējuši saglabāt gan mīlestību,gan cieņu, gan kaisli un man liekas,ka mazāk gribēt nav vērts...
man konkrēta dzīves mērķa nav, un es neticu, ka varētu sev tādu nospraust. man ir vērtības saskaņā ar kurām es cenšos dzīvot, tai skaitā, "hevojot" konkrētus īstermiņa/vidēja termiņa mērķus, kas atbalsta šo vērtību vairāk vai mazāk pastāvīgu klātesamību:
- Neiesūnot. (mani vislabāk raksturo a rolling stone gathers no moss)
- Izaugsme: visu laiku mācīties kaut ko jaunu. pašlaik tā ir Android/Java programmēšana profesionāli un tango no vaļasprieka viedokļa. es zinu, ka 5 gadu laikā gribēšu iemācīties vēl vienu svešvalodu. es gribētu vairāk lasīt un klausīties humanitāros/soc.zinātņu kursus Internetā. iespējams, ka es gribētu otru maģistru pilnīgi nesaistītā sfērā ar manām iepriekšējām izglītībām, tīri dēļ izaugsmes.
- Sociālā vide: nezaudēt sev svarīgos draugus, uzturēt saikni ar viņiem, lai arī kurā pasaules malā mēs katrs nebūtu.
- Psiholoģiskā vide: apzināti nesāpināt citus cilvēkus un neļaut sāpināt sevi, ar visām no tā izrietošajām sekām (sounds easy, but is f*ing difficult).
- Fiziskā vide: izvairīties no vietām/valstīm/klimatiem, kas mani padara depresīvu&slimīgu (teiksim, Latvija ziemā).
- Veselība: nesačakarēt neatgriezeniski veselību, baudot dzīvi normas robežās (tipa es nekad neesmu smēķējis un nesmēķēšu, bet alu/vīnu dzeršu, kamēr vien aknas/nieres nedos nelabvēlīgus signālus).
- Finanses: būt finansiāli neatkarīgam (tai skaitā no patvaļīgas valsts pensiju sistēmas 95 gadu vecumā).
- Visa iepriekšējā noteiktajos ietvaros: dzīvot interesanti - ceļot, dejot, baudīt kultūru visplašākajā šī jēdziena izpratnē, sportot, hevot īstermiņa vai ilgtermiņa attiecības.
un, ja runā par attiecībām, par kurām tik daudzi cilvēki cepas, gan IRL-ā, gan Cibā (tai skaitā arī es, ja kas;-), tad attiecības un ģimenes veidošanu es sev nevarētu nekādā ziņā nospraust kā konkrētu dzīves mērķi. iespējams, es pārāk daudz redzēju, cik slikti sadzīvoja mani vecāki; man ir bijušas lieliskas 7 gadu attiecības un diezgan neveiksmīgas 7 mēnešu attiecības. un es negribu attiecības par katru cenu (tādā veidā, ja kas, es iedzīvojos savās otrajās attiecībās). ja būs lemts - būs lemts, ja ne - tad ne. jo visus pārējos mērķus es varu sasniegt un vērtības implementēt minimāli atkarīgi no konkrētiem citiem cilvēkiem. attiecības nē, citu konkrētu personu ietekmēt nav manā varā un es arī pats esmu pārāk neatkarīgs, lai ļautu ietekmēties. līdz ar to tas ir tikai un vienīgi sagadīšanās un veiksmes jautājums.
es varu cīnīties, piemēram,ar savu stagnēšanu nepārvaramu lietu priekšā, bet ar nespēju apzināti darīt lietas,kas sāpina ģimeni, tā starpā veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem, nevaru.
es dzīvoju cīnoties ar/ nevis par. un kā apdzīt to pulksteņa pendeli,man nav ne jausmas un es arī līdz galam nezinu,kam man to varētu vajadzēt.
es dzīvoju vienai dienai, cenšos koncentrēties uz to,kas man ir labs, par pārējo - ieņemu strausa pozīciju.