![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
nope, vienkārši "jāiet prom" no situācijas, kurā tev lej mēslus uz galvas un spārda ar kājām. neviens, protams, nav laimīgs tai brīdī, kad viņam lej mēslus uz galvas. bet, ja tas ar konkrētu personu atkārtojas regulāri un visu laiku, tad parasti pie tā ir vainīga pati šī persona, jo mazohistiski ļaujas šim "priekam".
es zinu (pēc sevis), ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. bet nesen ar vienu draugu mēs, runājot par vis kaut ko, nonācām pie atziņas: ja tu tikai vaidi un runā par to, ka tu gribi mainīt kko savā dzīvē, bet neko reāli nemaini, tad jau nekas arī nemainīsies. jābūt gatavam spert pirmo soli.
to, ka darbā nevajag ļaut sev kāpt uz galvas, man iemācija pirmā priekšniece, kad man bija... 17 vai 18 gadu.
es ļoti ilgi nomocījos ar darbu, kurš man riebās pēdējos 5-7 no 16 gadiem, ko tur nostrādāju: uz galvas man neviens gan nekāpa, ja neskaita atsevišķus pretīgus klientus, bet bija fantastiski kolēģi; bet pirms 3 gadiem es tomēr no tā aizgāju.
pirms gada es aizgāju no attiecībām, kurās man likās, ka mani neciena.
pirms 2 gadiem es spēru soli prom virzienā no Ljas ziemas, kas man riebjas.
pat daudzi mani Latvijas draugi mani nesaprot un saka: "tev taču bija tik labs un veiksmīgs darbs, kā tu vari dzīvot viens, kā gan tu vari dzīvot tik tālu prom no Latvijas, kad ta tu brauksi atpakaļ, utt." bet mans dzīves mērķis jau nav iekļauties savu draugu (vai, pasarg dies', kaut kādas abstraktas sabiedrības) stereotipos par laimi.
nezinu. mans pēdējais iedvesmas avots ir nevis vēl viens citāts, bet gan viens pētījums - ļoti iedvesmojošs, iesaku palasīties: http://www.nytimes.com/2011/11/29/opini
es zinu (pēc sevis), ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. bet nesen ar vienu draugu mēs, runājot par vis kaut ko, nonācām pie atziņas: ja tu tikai vaidi un runā par to, ka tu gribi mainīt kko savā dzīvē, bet neko reāli nemaini, tad jau nekas arī nemainīsies. jābūt gatavam spert pirmo soli.
to, ka darbā nevajag ļaut sev kāpt uz galvas, man iemācija pirmā priekšniece, kad man bija... 17 vai 18 gadu.
es ļoti ilgi nomocījos ar darbu, kurš man riebās pēdējos 5-7 no 16 gadiem, ko tur nostrādāju: uz galvas man neviens gan nekāpa, ja neskaita atsevišķus pretīgus klientus, bet bija fantastiski kolēģi; bet pirms 3 gadiem es tomēr no tā aizgāju.
pirms gada es aizgāju no attiecībām, kurās man likās, ka mani neciena.
pirms 2 gadiem es spēru soli prom virzienā no Ljas ziemas, kas man riebjas.
pat daudzi mani Latvijas draugi mani nesaprot un saka: "tev taču bija tik labs un veiksmīgs darbs, kā tu vari dzīvot viens, kā gan tu vari dzīvot tik tālu prom no Latvijas, kad ta tu brauksi atpakaļ, utt." bet mans dzīves mērķis jau nav iekļauties savu draugu (vai, pasarg dies', kaut kādas abstraktas sabiedrības) stereotipos par laimi.
nezinu. mans pēdējais iedvesmas avots ir nevis vēl viens citāts, bet gan viens pētījums - ļoti iedvesmojošs, iesaku palasīties: http://www.nytimes.com/2011/11/29/opini