rūsganais sprakšķis

mēs katrs uz lietām raugāmies caur savas personīgās traģēdijas prizmu. tas par tiem mēsliem bija tāds neprecīzs apraksts, ne jau vienmēr tie ir mēsli. ar mēsliem var cīnīties, bet ir lietas ar kurām nevar. lai Tu man atkal nestrīdētos pretī - nu nevarēju es nekā izvairīties no tā,ka pēkšņi man apkārt sāk mirt man tuvie cilvēki. tagad, šodien es zinātu labāk kā ar to tikt galā, kā nesap*t savas smadzenes, kā atbalstīt mammu, kā nebojāt attiecības ar vīrieti, bet tajā brīdī tas bija pēkšņi, negaidīti un smagi. un tie bija tādi mēsli , kuriem nevarēja pagriezt muguru un aiziet.

bet tas mans sākotnējais ieraksts nebija tik daudz par mani kā par to,kas notiek apkārt. par to,ka es nedomāju,ka esmu tik gudra , lai spētu izvairīties no šīm kļūdām. par to,ka ja man ir labi vienai, kāpēc mēģināt bāzt galvu cilpā, no kuras, iespējams, nemācēšu izmaukties, tāpat kā to nemāk lielākā daļa. par to... ka es brīžīem pārāk daudz domāju.
Tas raksts nav slikts, bet tur nav nekā jauna. es esmu gana daudz lasījusi,man patīk pētīt cilvēkus un reizēm es spēju spriest saprātīgi, bet tad kautkādā virpulī tas viss atkal aizmirstās...