rūsganais sprakšķis

un vēl

rūsganais sprakšķis

un vēl

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
saistībā ar pēdējās dienās lasīto gānīšanos par Blue Valentine un Goslingu, nolēmu noskatīties.

cilvēkiem,kas uz dzīvi skatās tik pesimistiski kā es, nevajag skatīties šādas filmas. nepatīkamo izjūtu ziņā, šī ieņem vietu pēc Revolutionary road.

kā cilvēkiem izdodas sagabāt to skaisto,kas ir sākumā?
tas man atgādināja - nesen sēdēju alfas rimčikā uz palodzes un skatījos uz kasēm, uz cilvēkiem. tik šaušalīgi daudz neapmierinātu, aizkaitinātu cilvēku. redzi- pāris, ar bērniem. un nejūti ne mazāko saikni, sieva burkšķ uz vīru, vīrs ņurd atpakaļ.

nē, man to nevajag.
  • nu, ja Tev ir labi vienai, tad vai Tev vajag par katru cenu "bāzt galvu cilpā"? jo sevišķi, ja Tev liekas, ka cilpa - tas ir neizbēgami? un vai to vajag uztvert kā cilpu? vai ir vērts solīties būt kopā visu mūžu tikai tādēļ, ka tā ir pieņemts? pēc 10 vai 20 gadiem cilvēks jau ir pavisam cits nekā agrāk, un, ja tu ar savu otro pusi aizdiverģē katrs savā virsienā, tad, manuprāt, nav vērts mocīties "līdz nāve mūs šķirs". bet tas viss, protams, ir viens liels IMHO.

    par konkrēto situāciju es Tevi ļoti labi saprotu, jo man abi vecāki arī jau ir aizgājuši, un abas reizes man tas bija ļoti smagi. nu neko, bēdas ir jāpārdzīvo, tās nevar nogriezt kā ar nazi, tas nav ne pareizi, nedz arī psiholoģiski veselīgi.
    • man jau šķiet, ka šo brīd jau ir maz to, kas solās būt kopā uz mūžu tikai tāpēc, ka tā pieņemts - tās bija izteiktāk padomju gados. Vnk man līdzīgi kā [info]mufs ir skumji skatīties uz tiem cilvēkiem, kuri taču reiz ir domājuši, ka nozīmē viens otram visu, ir bijusi tā mīlestība, patika utt., bet tas viss ir pārvērties kaut kādos bezjēdzīgos un bezgalīgos sadzīves strīdos..
      • te nu es varu pilnīgi piekrist, ka man arī ir skumji, jo sevišķi tādēļ, ka es to esmu atskatījies nevis uz kkādiem abstraktiem svešiem cilvēkiem, bet gan uz saviem vecākiem pārdesmit gadu garumā. no kā arī esmu izdarījis secinājumu: ar sevi&savu otro pusi es neko tādu piedzīvot nevēlos; labāk bez attiecībām kā ar tādām.
        • par to "līdz kapa malai"
          es,protams,neatzīstu par labu dzīvot kopā un plēsties, bet man tomēr ir ilūzija,ka dzīvot saskaņā ir iespējams, nu zinu es dažus pārus,kam izdodas. protams,ar savām vētrām un pārdzīvojumiem, taču viņi ir spējuši saglabāt gan mīlestību,gan cieņu, gan kaisli un man liekas,ka mazāk gribēt nav vērts...
Powered by Sviesta Ciba