rūsganais sprakšķis

saistībā ar pēdējās dienās lasīto gānīšanos par Blue Valentine un Goslingu, nolēmu noskatīties.

cilvēkiem,kas uz dzīvi skatās tik pesimistiski kā es, nevajag skatīties šādas filmas. nepatīkamo izjūtu ziņā, šī ieņem vietu pēc Revolutionary road.

kā cilvēkiem izdodas sagabāt to skaisto,kas ir sākumā?
tas man atgādināja - nesen sēdēju alfas rimčikā uz palodzes un skatījos uz kasēm, uz cilvēkiem. tik šaušalīgi daudz neapmierinātu, aizkaitinātu cilvēku. redzi- pāris, ar bērniem. un nejūti ne mazāko saikni, sieva burkšķ uz vīru, vīrs ņurd atpakaļ.

nē, man to nevajag.