rūsganais sprakšķis

nu, ja Tev ir labi vienai, tad vai Tev vajag par katru cenu "bāzt galvu cilpā"? jo sevišķi, ja Tev liekas, ka cilpa - tas ir neizbēgami? un vai to vajag uztvert kā cilpu? vai ir vērts solīties būt kopā visu mūžu tikai tādēļ, ka tā ir pieņemts? pēc 10 vai 20 gadiem cilvēks jau ir pavisam cits nekā agrāk, un, ja tu ar savu otro pusi aizdiverģē katrs savā virsienā, tad, manuprāt, nav vērts mocīties "līdz nāve mūs šķirs". bet tas viss, protams, ir viens liels IMHO.

par konkrēto situāciju es Tevi ļoti labi saprotu, jo man abi vecāki arī jau ir aizgājuši, un abas reizes man tas bija ļoti smagi. nu neko, bēdas ir jāpārdzīvo, tās nevar nogriezt kā ar nazi, tas nav ne pareizi, nedz arī psiholoģiski veselīgi.