rūsganais sprakšķis

runājot par bērniem

rūsganais sprakšķis

runājot par bērniem

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
gribēju jau aizvakar ierakstīt, bet grūti noformulēties un atrast vārdus pareizos.

vārdsakot, aizvakar ņemos ar savu žogu.
nāk garām divi bērneļi, kuri jau n reizes pēdējās dienās garām nostaigājuši ( visu dienu žogu slīpējot, gruntējo un krāsojot,var lieliski novērot vietējo kontingentu, saklausīties dažādas pamācības no iereibušiem vīreļiem, vai jautājumus no kundzītēm ar mopšiem no sērijas "vai tad visi vīrieši izmiruši,ka sievietei žogs jākrāso")
tātad, nāk bērneļi, apstājas, un sāk runāties. es tā skeptiski lakoniski atbildu. bet mans Tārkais, cūka,pagalma dziļumā šķūni stutēdams, sāk ielaisties sarunās, kā rezultātā, soli pa solim, sīkie jau ir iekšā, čamda suni, izprašņā, grib palīdzēt, utt.
betnu, paliek tumšs, es šos sūtu mājās.

vakar, neesmu vēl ar savu krāsas spenīti iznesusies uz ielas, kā Rebeka ir klāt. un prom neiet. tagad zinu,kurā skolā, kurā klasē viņa mācās, kāda ir skolotāja, kas Rebekai patīk,kas nepatīk, kā sauc un cik vecsir viņas suns, ka mamma atlaista no darba Maksimā un tagad itkā meklē darbu, bet pārsvara guļ (ok,es to māti arī esmu piefiksējusi,par cik viņa iereibusi, cigareti zobos un īsos svārcinos pa visu ielu bauro REEBEEEKAAAA vai LOOOORD, atkarībā,ko sauc - bērnu vai suni)(es brīnos,ka tas suns nav nobraukts,ņemot vērā,kā viņš klimst pa ielām)

lūk, un man tagad ir iekšējais konflikts. no vienas puses, man šausmīgi žēl tā bērna,kas aug tādā ģimenē -tai mājai garām grūti paiet,kā reizēm no sausajām točām voncī.
no otras - es pilnīgi jūtu,kā viš alkst uzmanības un tiko iedosi mazo pirkstiņu, tā sēdēs manā virtuvē, ēdīs vakariņas un es viņam pirkšu jaunas kedas paņems visu roku.
šodien biju pie savas galvas dakteres (jā, es vēlarvien eju, jo man vajag tomēr oficiālu apstiprinājumu,ka tas,ko es daru ar savu ne savu bērnu, ir pareizi) un pastāstu šito - un viņa man saka, uzmanies, iekulsies problēmās. un mans loģiskais saprāts kā reiz to pašu saka, sākot ar to,ka tas bērns būs klāt, tiko es sētā, beidzot ar to,ka ( un šeit man ir vislielākais kauns) bet man bail,ka man sāks zust mantas no pagalma.
un tā es jūtos slikts cilvēks un lamāju savu karmu,kas visu manu dzīvi likusi sīkajiem lipt ap mani kā medus podu. man,kas bērnus necieš un negrib.
  • Ha! Tieši pie tādiem ar līp, kas netēlo, nerunā bērnu valodiņa un ar kaut ko nodarbojas (krāso žogu nevis guļ uz dīvāna).
    • to,ka bērnu valodiņa nerullē es sapratu jau gados 10, pie kam man liekas, ka jo vēsāk Tu ar viņiem runā, jo krutāks viņu acīs liecies.

      laikam būs jāsāk lietot bērnu valodiņa :D
  • respektīvi, tas - ko mana galvas daktere gribēja pateikt -ka visu pasauli izglābt nevar

    bet atkal - ja tā skatās, tad jau neviens to pasauli neglābs, ne?
    • te der tas visiem zināmais stāsts par vīru, kas pēc bēguma meta atpakaļ jūrā izskalotos krabīšus. Viss krasts ar tiem bija nosēts un garam ejošie smējās un teica, tu tak nevari izglābt viņus visus. Vīrs atbildēja, nē, visus nevaru, bet varu tos, kurus izglābšu.
    • Jā!!! Tas, ko es neveiksmīgi centos pateikt. Izglābt nevar. Bet ja nu tomēr katrs pa druskai?
  • man atkal liekas savādi, kam tad jūs, cilvēki, taupat tās savas dārgās rokas [citējot, "ka nepaņem visu roku"]. ko tad tas bērns tev var atņemt? tev tas neko nemaksā, ja ar viņu drusku jāpatarkš kamēr pati esi ārā, un vakariņās tev viņš nav jāaicina. varbūt tam bērnam tieši der drusku redzēt, ka var arī neplītēt cauru dienu un ka nudien ir iespējams dzīvot pavisam savādāk nekā viņa ģimenē redzams. vieglāk jau ir aizgriezties, protams, un tad tā viszinoši novilkt, ka "nuja, no tā bērna jau no sākta gala nekas nevarēja iznākt, paskat, kāda viņam māte..".

    tas, protams, ir tikai viedoklis. bet tas nāk no taisni šāda bērna :P
    • es taču jau teicu, ka jūtos slikts cilvēks

      par to,ko var paņemt ar to roku - jā,man nav plazmas tv un hvz,ko jau parasti apīra, bet tāpat man ir visādi sīkumi,ko var uzsist gaisā un man bail,ka tāds bērns aiziet mājās un naivi istāsta,ka viņiem pagalmā stāv tas un šitas, un pēkšņi vairsnestāv- jo tās visas reizes,kad man pagalms ir aptīrīts, es diezgan esmu droša,ka tie ir šitās pašas ielas iemītnieki

      ko vēl var paņemt ar visu roku - nu,ja tie bērni turpinās nākt, tad es tikuntā vienā dienā sēdēšu ar viņiem virtuvē viņus barodama, jo that's who i am - es nemāku nerūpēties par citiem.

      vēl tas,ka man nu ne pagalam nepatīk,ka ar mani patarkšķ, man pēc tam sāp galva, jo visjovairāk šai dzīvē es mīlu klusumu un vienatni
      tāpēc man bail,ka viņi sāks nākt manā sētā un es būšu spiesta komunicēt - kaut kas,ko reālajā dzīvē izvēlos darīt gana reti.

      un pretī visam tam ir tieši tas,ko Tu saki - parādīt,ka dzīve var būt savādāka, dot uzmanību,kas šādiem bērniem dikti pietrūkst. kad man bija padsmit un dzīvoju savos pāķos,man bija divi puikas,kas pa visu miestu,mani ieraudzīdami, sauca - ČAU MUF!!!! un skrēja pie manis un ieķērās rokās. nezinu, vai mūsu sarunas ko viņiem deva, bet es tik ļoti jutu,ka viņiem to vajag tai brīdī un mana faking empātija neļauj aizgriezties, bet tagad,kad esmu kļuvusi par buržuju, es saprotu,ka mani satrauc mana manta un mani satrauc tas,ka tas mani satrauc, ja Tu spēj sekot manam debīlajam domu gājienam...

      man bail.ka vienā brīdī manā dārzā būs visa tā brandža ar n bērneļiem
      • jezusmarija, kā es esmu laikam uzvilkusies, ka rakstu ar tādām gram.kļūdām.....
    • izlasot Tavu komentu, atcerējos, ka laukos vienu vasaru man šausmīgi iepatikās iet pie kaimiņu tantes Regīnas tusēt – vnk pļāpāt un grozīties apkārt, kamēr viņa tur pa kūti šiverē un ko nu dara. mēs paši bijām 4 mazbērni, viņai ar 1, neviens mums tur nedzēra vai pāri nedarīja (nē nu sīči savā starpā nekādas maijpuķītes brīžiem nebijām), bet tik un tā mani ļoti piesaistīja viņas sabiedrība. jocīgi, jo nekāda ūber personība viņa noteikti nebija. un tad mana vecāmamma noteica pa svešām mājām apkārt vienā laidā neklenderēt.

      var jau būt tiešām tam bērnam uzreiz muguru negriezt, bet novilkt sev un viņai striktu līniju cik tālu ielaisties attiecībās.
  • Njā, saprotu... stulba dilemma. Man šitā bija, kad suncis bija sīks- visi pagalma bērneļi lipa apkārt draudzēties. Tas, protams, cits stāsts, bet vienkārši varu iedomāties, cik ļoti bērni spēj aplipt ap tiem, kas viņos klausās. No vienas puses- tiešām labāk neielaisties, gribēsi palīdzēt un iepīsies. No otras- varbūt Tu esi labākais, ko tas bērns savā dzīvē redz- ka var būt arī normāli pieaugušie, nevis tikai alkaši utt. But then again- tāpat visiem Tevis nepietiks...
  • Nežēlīgi pazīstami, līdz pat - sēž manā virtuvē un es mizoju(! jo tā lūdz) tomātus salātiem, pērku flomāsterus, atutoju, slēpju mantas, gribu, lai tas beidzas un strostēju sevi par to, ka esmu "tik slikts cilvēks", jo gribu, lai tas beidzas. Un tā ne vienu vien reizi.
  • Ā, pēdējā reize. Vienu puisi, kuram mātei atņemtas tiesības, bet tēvs ārzemēs pelna naudu, paņēmu daļējā aizbildniecībā. Viņš otro gadu piektajā klasē, visur nesekmīgs. Nocīnijos. Rezultātā mūsu attiecības beidzās šādi, mācību gadu viņš pabeidza sekmīgs visos priekšmetos, viņa tēvs man pārmeta, ka es esmu "pārāk stipri spiedusi", bet es - aizliedzu puisim iet caur manu pagalmu (ir iemesli!) un piesolīju izlaist suņus.

    Rezultāts jau itkā ir (uzdevums bija, lai pusgadu neklaiņo un tiek pārcelts nākamajā klasē), bet galvenā sajūta, ka esmu lose un izgāzusies.
    • vot..
      no bērnības atceros, kad līdz maniem 6 gadiem dzīvojām "avārijas stāvokļa mājā" kā to tad sauca un apkārt kontingents tāds, ka kaimiņiem izsistie logi aizbāzti ar spilvenu vai netīru palagu. Un tad no darba mājas nāk mana mamma un puse no sētas bērniem sēž mūsu virtuvē un ēd zupu.
Powered by Sviesta Ciba