![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
es taču jau teicu, ka jūtos slikts cilvēks
par to,ko var paņemt ar to roku - jā,man nav plazmas tv un hvz,ko jau parasti apīra, bet tāpat man ir visādi sīkumi,ko var uzsist gaisā un man bail,ka tāds bērns aiziet mājās un naivi istāsta,ka viņiem pagalmā stāv tas un šitas, un pēkšņi vairsnestāv- jo tās visas reizes,kad man pagalms ir aptīrīts, es diezgan esmu droša,ka tie ir šitās pašas ielas iemītnieki
ko vēl var paņemt ar visu roku - nu,ja tie bērni turpinās nākt, tad es tikuntā vienā dienā sēdēšu ar viņiem virtuvē viņus barodama, jo that's who i am - es nemāku nerūpēties par citiem.
vēl tas,ka man nu ne pagalam nepatīk,ka ar mani patarkšķ, man pēc tam sāp galva, jo visjovairāk šai dzīvē es mīlu klusumu un vienatni
tāpēc man bail,ka viņi sāks nākt manā sētā un es būšu spiesta komunicēt - kaut kas,ko reālajā dzīvē izvēlos darīt gana reti.
un pretī visam tam ir tieši tas,ko Tu saki - parādīt,ka dzīve var būt savādāka, dot uzmanību,kas šādiem bērniem dikti pietrūkst. kad man bija padsmit un dzīvoju savos pāķos,man bija divi puikas,kas pa visu miestu,mani ieraudzīdami, sauca - ČAU MUF!!!! un skrēja pie manis un ieķērās rokās. nezinu, vai mūsu sarunas ko viņiem deva, bet es tik ļoti jutu,ka viņiem to vajag tai brīdī un mana faking empātija neļauj aizgriezties, bet tagad,kad esmu kļuvusi par buržuju, es saprotu,ka mani satrauc mana manta un mani satrauc tas,ka tas mani satrauc, ja Tu spēj sekot manam debīlajam domu gājienam...
man bail.ka vienā brīdī manā dārzā būs visa tā brandža ar n bērneļiem
par to,ko var paņemt ar to roku - jā,man nav plazmas tv un hvz,ko jau parasti apīra, bet tāpat man ir visādi sīkumi,ko var uzsist gaisā un man bail,ka tāds bērns aiziet mājās un naivi istāsta,ka viņiem pagalmā stāv tas un šitas, un pēkšņi vairsnestāv- jo tās visas reizes,kad man pagalms ir aptīrīts, es diezgan esmu droša,ka tie ir šitās pašas ielas iemītnieki
ko vēl var paņemt ar visu roku - nu,ja tie bērni turpinās nākt, tad es tikuntā vienā dienā sēdēšu ar viņiem virtuvē viņus barodama, jo that's who i am - es nemāku nerūpēties par citiem.
vēl tas,ka man nu ne pagalam nepatīk,ka ar mani patarkšķ, man pēc tam sāp galva, jo visjovairāk šai dzīvē es mīlu klusumu un vienatni
tāpēc man bail,ka viņi sāks nākt manā sētā un es būšu spiesta komunicēt - kaut kas,ko reālajā dzīvē izvēlos darīt gana reti.
un pretī visam tam ir tieši tas,ko Tu saki - parādīt,ka dzīve var būt savādāka, dot uzmanību,kas šādiem bērniem dikti pietrūkst. kad man bija padsmit un dzīvoju savos pāķos,man bija divi puikas,kas pa visu miestu,mani ieraudzīdami, sauca - ČAU MUF!!!! un skrēja pie manis un ieķērās rokās. nezinu, vai mūsu sarunas ko viņiem deva, bet es tik ļoti jutu,ka viņiem to vajag tai brīdī un mana faking empātija neļauj aizgriezties, bet tagad,kad esmu kļuvusi par buržuju, es saprotu,ka mani satrauc mana manta un mani satrauc tas,ka tas mani satrauc, ja Tu spēj sekot manam debīlajam domu gājienam...
man bail.ka vienā brīdī manā dārzā būs visa tā brandža ar n bērneļiem