![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
gribēju jau aizvakar ierakstīt, bet grūti noformulēties un atrast vārdus pareizos.
vārdsakot, aizvakar ņemos ar savu žogu.
nāk garām divi bērneļi, kuri jau n reizes pēdējās dienās garām nostaigājuši ( visu dienu žogu slīpējot, gruntējo un krāsojot,var lieliski novērot vietējo kontingentu, saklausīties dažādas pamācības no iereibušiem vīreļiem, vai jautājumus no kundzītēm ar mopšiem no sērijas "vai tad visi vīrieši izmiruši,ka sievietei žogs jākrāso")
tātad, nāk bērneļi, apstājas, un sāk runāties. es tā skeptiski lakoniski atbildu. bet mans Tārkais, cūka,pagalma dziļumā šķūni stutēdams, sāk ielaisties sarunās, kā rezultātā, soli pa solim, sīkie jau ir iekšā, čamda suni, izprašņā, grib palīdzēt, utt.
betnu, paliek tumšs, es šos sūtu mājās.
vakar, neesmu vēl ar savu krāsas spenīti iznesusies uz ielas, kā Rebeka ir klāt. un prom neiet. tagad zinu,kurā skolā, kurā klasē viņa mācās, kāda ir skolotāja, kas Rebekai patīk,kas nepatīk, kā sauc un cik vecsir viņas suns, ka mamma atlaista no darba Maksimā un tagad itkā meklē darbu, bet pārsvara guļ (ok,es to māti arī esmu piefiksējusi,par cik viņa iereibusi, cigareti zobos un īsos svārcinos pa visu ielu bauro REEBEEEKAAAA vai LOOOORD, atkarībā,ko sauc - bērnu vai suni)(es brīnos,ka tas suns nav nobraukts,ņemot vērā,kā viņš klimst pa ielām)
lūk, un man tagad ir iekšējais konflikts. no vienas puses, man šausmīgi žēl tā bērna,kas aug tādā ģimenē -tai mājai garām grūti paiet,kā reizēm no sausajām točām voncī.
no otras - es pilnīgi jūtu,kā viš alkst uzmanības un tiko iedosi mazo pirkstiņu, tā sēdēs manā virtuvē, ēdīs vakariņas un es viņam pirkšu jaunas kedas paņems visu roku.
šodien biju pie savas galvas dakteres (jā, es vēlarvien eju, jo man vajag tomēr oficiālu apstiprinājumu,ka tas,ko es daru ar savu ne savu bērnu, ir pareizi) un pastāstu šito - un viņa man saka, uzmanies, iekulsies problēmās. un mans loģiskais saprāts kā reiz to pašu saka, sākot ar to,ka tas bērns būs klāt, tiko es sētā, beidzot ar to,ka ( un šeit man ir vislielākais kauns) bet man bail,ka man sāks zust mantas no pagalma.
un tā es jūtos slikts cilvēks un lamāju savu karmu,kas visu manu dzīvi likusi sīkajiem lipt ap mani kā medus podu. man,kas bērnus necieš un negrib.
vārdsakot, aizvakar ņemos ar savu žogu.
nāk garām divi bērneļi, kuri jau n reizes pēdējās dienās garām nostaigājuši ( visu dienu žogu slīpējot, gruntējo un krāsojot,var lieliski novērot vietējo kontingentu, saklausīties dažādas pamācības no iereibušiem vīreļiem, vai jautājumus no kundzītēm ar mopšiem no sērijas "vai tad visi vīrieši izmiruši,ka sievietei žogs jākrāso")
tātad, nāk bērneļi, apstājas, un sāk runāties. es tā skeptiski lakoniski atbildu. bet mans Tārkais, cūka,pagalma dziļumā šķūni stutēdams, sāk ielaisties sarunās, kā rezultātā, soli pa solim, sīkie jau ir iekšā, čamda suni, izprašņā, grib palīdzēt, utt.
betnu, paliek tumšs, es šos sūtu mājās.
vakar, neesmu vēl ar savu krāsas spenīti iznesusies uz ielas, kā Rebeka ir klāt. un prom neiet. tagad zinu,kurā skolā, kurā klasē viņa mācās, kāda ir skolotāja, kas Rebekai patīk,kas nepatīk, kā sauc un cik vecsir viņas suns, ka mamma atlaista no darba Maksimā un tagad itkā meklē darbu, bet pārsvara guļ (ok,es to māti arī esmu piefiksējusi,par cik viņa iereibusi, cigareti zobos un īsos svārcinos pa visu ielu bauro REEBEEEKAAAA vai LOOOORD, atkarībā,ko sauc - bērnu vai suni)(es brīnos,ka tas suns nav nobraukts,ņemot vērā,kā viņš klimst pa ielām)
lūk, un man tagad ir iekšējais konflikts. no vienas puses, man šausmīgi žēl tā bērna,kas aug tādā ģimenē -tai mājai garām grūti paiet,kā reizēm no sausajām točām voncī.
no otras - es pilnīgi jūtu,kā viš alkst uzmanības un tiko iedosi mazo pirkstiņu, tā
šodien biju pie savas galvas dakteres (jā, es vēlarvien eju, jo man vajag tomēr oficiālu apstiprinājumu,ka tas,ko es daru ar savu ne savu bērnu, ir pareizi) un pastāstu šito - un viņa man saka, uzmanies, iekulsies problēmās. un mans loģiskais saprāts kā reiz to pašu saka, sākot ar to,ka tas bērns būs klāt, tiko es sētā, beidzot ar to,ka ( un šeit man ir vislielākais kauns) bet man bail,ka man sāks zust mantas no pagalma.
un tā es jūtos slikts cilvēks un lamāju savu karmu,kas visu manu dzīvi likusi sīkajiem lipt ap mani kā medus podu. man,kas bērnus necieš un negrib.
tas, protams, ir tikai viedoklis. bet tas nāk no taisni šāda bērna :P
par to,ko var paņemt ar to roku - jā,man nav plazmas tv un hvz,ko jau parasti apīra, bet tāpat man ir visādi sīkumi,ko var uzsist gaisā un man bail,ka tāds bērns aiziet mājās un naivi istāsta,ka viņiem pagalmā stāv tas un šitas, un pēkšņi vairsnestāv- jo tās visas reizes,kad man pagalms ir aptīrīts, es diezgan esmu droša,ka tie ir šitās pašas ielas iemītnieki
ko vēl var paņemt ar visu roku - nu,ja tie bērni turpinās nākt, tad es tikuntā vienā dienā sēdēšu ar viņiem virtuvē viņus barodama, jo that's who i am - es nemāku nerūpēties par citiem.
vēl tas,ka man nu ne pagalam nepatīk,ka ar mani patarkšķ, man pēc tam sāp galva, jo visjovairāk šai dzīvē es mīlu klusumu un vienatni
tāpēc man bail,ka viņi sāks nākt manā sētā un es būšu spiesta komunicēt - kaut kas,ko reālajā dzīvē izvēlos darīt gana reti.
un pretī visam tam ir tieši tas,ko Tu saki - parādīt,ka dzīve var būt savādāka, dot uzmanību,kas šādiem bērniem dikti pietrūkst. kad man bija padsmit un dzīvoju savos pāķos,man bija divi puikas,kas pa visu miestu,mani ieraudzīdami, sauca - ČAU MUF!!!! un skrēja pie manis un ieķērās rokās. nezinu, vai mūsu sarunas ko viņiem deva, bet es tik ļoti jutu,ka viņiem to vajag tai brīdī un mana faking empātija neļauj aizgriezties, bet tagad,kad esmu kļuvusi par buržuju, es saprotu,ka mani satrauc mana manta un mani satrauc tas,ka tas mani satrauc, ja Tu spēj sekot manam debīlajam domu gājienam...
man bail.ka vienā brīdī manā dārzā būs visa tā brandža ar n bērneļiem
var jau būt tiešām tam bērnam uzreiz muguru negriezt, bet novilkt sev un viņai striktu līniju cik tālu ielaisties attiecībās.