![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
gribēju jau aizvakar ierakstīt, bet grūti noformulēties un atrast vārdus pareizos.
vārdsakot, aizvakar ņemos ar savu žogu.
nāk garām divi bērneļi, kuri jau n reizes pēdējās dienās garām nostaigājuši ( visu dienu žogu slīpējot, gruntējo un krāsojot,var lieliski novērot vietējo kontingentu, saklausīties dažādas pamācības no iereibušiem vīreļiem, vai jautājumus no kundzītēm ar mopšiem no sērijas "vai tad visi vīrieši izmiruši,ka sievietei žogs jākrāso")
tātad, nāk bērneļi, apstājas, un sāk runāties. es tā skeptiski lakoniski atbildu. bet mans Tārkais, cūka,pagalma dziļumā šķūni stutēdams, sāk ielaisties sarunās, kā rezultātā, soli pa solim, sīkie jau ir iekšā, čamda suni, izprašņā, grib palīdzēt, utt.
betnu, paliek tumšs, es šos sūtu mājās.
vakar, neesmu vēl ar savu krāsas spenīti iznesusies uz ielas, kā Rebeka ir klāt. un prom neiet. tagad zinu,kurā skolā, kurā klasē viņa mācās, kāda ir skolotāja, kas Rebekai patīk,kas nepatīk, kā sauc un cik vecsir viņas suns, ka mamma atlaista no darba Maksimā un tagad itkā meklē darbu, bet pārsvara guļ (ok,es to māti arī esmu piefiksējusi,par cik viņa iereibusi, cigareti zobos un īsos svārcinos pa visu ielu bauro REEBEEEKAAAA vai LOOOORD, atkarībā,ko sauc - bērnu vai suni)(es brīnos,ka tas suns nav nobraukts,ņemot vērā,kā viņš klimst pa ielām)
lūk, un man tagad ir iekšējais konflikts. no vienas puses, man šausmīgi žēl tā bērna,kas aug tādā ģimenē -tai mājai garām grūti paiet,kā reizēm no sausajām točām voncī.
no otras - es pilnīgi jūtu,kā viš alkst uzmanības un tiko iedosi mazo pirkstiņu, tā sēdēs manā virtuvē, ēdīs vakariņas un es viņam pirkšu jaunas kedas paņems visu roku.
šodien biju pie savas galvas dakteres (jā, es vēlarvien eju, jo man vajag tomēr oficiālu apstiprinājumu,ka tas,ko es daru ar savu ne savu bērnu, ir pareizi) un pastāstu šito - un viņa man saka, uzmanies, iekulsies problēmās. un mans loģiskais saprāts kā reiz to pašu saka, sākot ar to,ka tas bērns būs klāt, tiko es sētā, beidzot ar to,ka ( un šeit man ir vislielākais kauns) bet man bail,ka man sāks zust mantas no pagalma.
un tā es jūtos slikts cilvēks un lamāju savu karmu,kas visu manu dzīvi likusi sīkajiem lipt ap mani kā medus podu. man,kas bērnus necieš un negrib.
vārdsakot, aizvakar ņemos ar savu žogu.
nāk garām divi bērneļi, kuri jau n reizes pēdējās dienās garām nostaigājuši ( visu dienu žogu slīpējot, gruntējo un krāsojot,var lieliski novērot vietējo kontingentu, saklausīties dažādas pamācības no iereibušiem vīreļiem, vai jautājumus no kundzītēm ar mopšiem no sērijas "vai tad visi vīrieši izmiruši,ka sievietei žogs jākrāso")
tātad, nāk bērneļi, apstājas, un sāk runāties. es tā skeptiski lakoniski atbildu. bet mans Tārkais, cūka,pagalma dziļumā šķūni stutēdams, sāk ielaisties sarunās, kā rezultātā, soli pa solim, sīkie jau ir iekšā, čamda suni, izprašņā, grib palīdzēt, utt.
betnu, paliek tumšs, es šos sūtu mājās.
vakar, neesmu vēl ar savu krāsas spenīti iznesusies uz ielas, kā Rebeka ir klāt. un prom neiet. tagad zinu,kurā skolā, kurā klasē viņa mācās, kāda ir skolotāja, kas Rebekai patīk,kas nepatīk, kā sauc un cik vecsir viņas suns, ka mamma atlaista no darba Maksimā un tagad itkā meklē darbu, bet pārsvara guļ (ok,es to māti arī esmu piefiksējusi,par cik viņa iereibusi, cigareti zobos un īsos svārcinos pa visu ielu bauro REEBEEEKAAAA vai LOOOORD, atkarībā,ko sauc - bērnu vai suni)(es brīnos,ka tas suns nav nobraukts,ņemot vērā,kā viņš klimst pa ielām)
lūk, un man tagad ir iekšējais konflikts. no vienas puses, man šausmīgi žēl tā bērna,kas aug tādā ģimenē -tai mājai garām grūti paiet,kā reizēm no sausajām točām voncī.
no otras - es pilnīgi jūtu,kā viš alkst uzmanības un tiko iedosi mazo pirkstiņu, tā
šodien biju pie savas galvas dakteres (jā, es vēlarvien eju, jo man vajag tomēr oficiālu apstiprinājumu,ka tas,ko es daru ar savu ne savu bērnu, ir pareizi) un pastāstu šito - un viņa man saka, uzmanies, iekulsies problēmās. un mans loģiskais saprāts kā reiz to pašu saka, sākot ar to,ka tas bērns būs klāt, tiko es sētā, beidzot ar to,ka ( un šeit man ir vislielākais kauns) bet man bail,ka man sāks zust mantas no pagalma.
un tā es jūtos slikts cilvēks un lamāju savu karmu,kas visu manu dzīvi likusi sīkajiem lipt ap mani kā medus podu. man,kas bērnus necieš un negrib.
Rezultāts jau itkā ir (uzdevums bija, lai pusgadu neklaiņo un tiek pārcelts nākamajā klasē), bet galvenā sajūta, ka esmu lose un izgāzusies.
no bērnības atceros, kad līdz maniem 6 gadiem dzīvojām "avārijas stāvokļa mājā" kā to tad sauca un apkārt kontingents tāds, ka kaimiņiem izsistie logi aizbāzti ar spilvenu vai netīru palagu. Un tad no darba mājas nāk mana mamma un puse no sētas bērniem sēž mūsu virtuvē un ēd zupu.