ja es būtu kaut kāds smalkais žurnālists, gribētu rakstīt par to, cik ļoti šis gads aizgājis bulšita zīmē, kā šie mēdz teikt. jo šogad taču ir trakāk kā parasti, ne? starptautiskajā politikā ar Vladimiru "tie nav mani karavīri. ja tie būtu mani karavīri, viņiem taču būtu Krievijas karogi, vai ne?" Putinu. teiksim, kad Bušs iebruka Irākā, viņam vismaz pietika godaprāta normāli melot, safabricēt pierādījumus un tā. taisnu seju pateikt "jā tie tagad pēkšņi ir mani karavīri, bet viņi tur ir atvaļinājumā" tomēr ir nākošais (vai nākamais?) līmenis. internacionālajā internetā (nu redditā un tā), savukārt, tā uzmācīgā un apkaunojošā "jefiņi atriebjas" epizode kopā ar bulšitu par to, ka iebildumi "kā tas tā var būt, ka viņi recenzē spēli, ko taisījusi sieviete, un pat nepiemin to, ka viņa taču ir pilnīga mauka, kas pat neslēpj, ka viņai ir bijis sekss!" ir par žurnālistikas kvalitāti un neko citu. vietējā tīmeklī piemēri pie rokas ir nelaimīgi pārprastā Priede un, it īpaši, nelaimīgi pārprastais Rudzītis. Priedes gadījums, man liekas, nav tik unikāls un interesants (ne tik sen teikums "Jānis Iesalnieks ir ticis nepareizi saprasts" bija 50% no VL! komunikācijas ar tautu), bet Rudzīša - viņš pats laikam uz šo argumentu baigi nespiež, bet viņa faniem gan "ja tev nepatīk, tad tu vienkārši neesi pietiekami gudrs, lai viņu saprastu" laikam ir pašā augšā, kopā ar muldēšanu par politkorektumu, raganu medībām un vāji slēptiem "bet taisnību tak čalis runā, tās vecenes nav normālas".