Ļoti ceru, ka neesi lasījis viņa jaunāko garadarbu, ja uzdod tādu jautājumu.

Divi uzskati, kas caurvij to tekstu:
1) Vīram ir jākontrolē sava sieva, kura nav gluži pilnvērtīgs pieaudzis cilvēks (Dzemdes trakums liek darīt nesaprātīgas muļķības), drīzāk tāds pusauga bērns, kurš dažreiz nesaprot kas ir labs, un kas ir slikts. Vīram tad viņa ir jāpaaudzina, tas ir labi, tas ir dabiski tā iekārtots. (Jautājums, kurš kontrolēs vīru, netiek aplūkots, laikam jau tādēļ, ka vīru kontrolēt nav vajadzīgs, viņš ir vieduma iemiesojums un pilnvērtīgs cilvēks, kas pats spēj domāt par sevi.)
2) Agrāk šī labā, sievietei pašai un ģimenei nepieciešamā kontrole varēja izpausties viegli - ar fizisku vardarbību. Tagad likums to vairs neļauj, bet kā tad lai kontrolē sievietes? Tiek dots mājiens, ka uzbļaušana vai krāpšana arī varbūt ietekmīgi kontroles rīki.

Nu lūk, un ja jau pat cienījamais psihoterapeits tā saka, tad tiem vīriešiem, kas patiešām uzskata tā kā 1), tas ir vēl papildus mudinājums kontroli (varbūt pat ar vardarbību) iedzīvināt savā ģimenes dzīvē, savukārt sievietēm, kuras dzīvo ar tādu vardarbīgu vīrieti, tas sēj šaubas un liek domāt "varbūt tiešām es pati vainīga, ka viņš man degunu salauza, nokaitināju taču, nepateicu, ka izskriešu uz veikalu".