moloko [entries|archive|friends|userinfo] moloko [ userinfo | sc userinfo ] [ archive | journal archive ]

Karote [Oct. 21st, 2011|01:52 am] Brokastu galds ar kafiju un viss kā parasti.. pie manas krūzītes stāv karote, īsta sudraba karote un tur skaidri un gaiši iegravēts 'Zane' un tas fonts tieši tāds kā toreiz pirms divdesmit gadiem bilžu grāmatās, ielūgumu kartiņās.. blakus pankūkas ar kausēta siera un zaļumu pildījumu, mirkli tās zaudē garšu - acis sastingušas pie maģiskā gravējuma. Pagājušajā vasarā viņa strādāja pie jahtiņas, mēs cepām kabačus un viņa visiem patika, īpaši Veriņas tantei un arī pat tiem, kuri manus draugus ne-īpaši ieciena. Pagājušā vasara jau skan nedaudz maģiski.. un tagad viņa ir Spānijā un jahtiņa Lielupē. Suns ieliek savu purnu klēpī, cilvēki domā ka viņš ķer strazdus un tāpēc plaušās tam mīt tārpi un tajā brīdī atceros, ka vistām ir uzbūvēta māja, tur vēl nav neviena gaiļa un tās dēj dienā vienu olu. Tik savādi, ka tavs bērns ir čaulā, viņš kaut kur izkrīt un tu tā arī neuzzini vai vaigā tas pēc tēva vai mātes, jo tajā brīdī ar karoti, kuras gravīru sedz īkšķis, uzsitu pa brūno čaulu, tur iekšā viss ir balts, bāžu dziļāk un auglis kā lava izplūst un substrāti sajaucās.. uzbirsts sāls, mirki jūtu kristālus kūstam un siltā masa noslīd barības vadā. Nedaudz domāju par tārpiem, labsajūta kā piekrastē saplīsis vilnis pārklāj pelēkas smiltis. link post comment

10. [May. 3rd, 2007|02:09 pm] Pakāpieni sitas pret papēžiem un dzeltenais vakarnakts LEMONCELLI skaudri ieduras vēdera dobumā. Zināju, ka nedrīkst, zināju, ka nevar ticēt pastelīgās 30W lampiņas iekrāsotajam leduskapja vēsajam mieram. Salds simulakrs un ne mazākās saistības ar pārtikas produkta īpašībām. Un tā es kāpju šodien, un kāpu arī vakardien - lejā pa lielām granīta kāpnēm, kas pēc betona sienām iemet tieši parka sirdī. Galvā skan kaut kas tāds kā no PĒRN MARIENBĀDĒ - ar vien no jauna tie paši koridori, durvis, spoguļi... monotonā kalambūra, liekas, nekad nebūtu beigusies, ja manā priekšā nebūtu uzradies Ķīnas - Sudžou pilsētiņas dāvinājums Rīgai 800 gadu jubilejā, tādos brīžos vienmēr pārņem tāds savāds pārsteigums, jo ne dāvinātājs, ne dāvanu saņēmējs nepazīst savu labvēli un nespēj pat apjaust tā ģeogrāfisko novietojumu sfēriskajā, saspīlētajā Telpā un ne sūda nenojauš par labvēļa pasauli, un ne sūda nespēj aizdomāties tālāk par sava kaimiņa un varbūt paša saslāņotajām smadzenēm. Mans atradums bija pa visam nejaušs. Pirmie nedrošie zāles stiebri bija pabāzuši zaļus cekuliņus, bet kailā melnzeme piesūcināta ar kuņģa sulu un varbūt kāda Lemoncelli tipa alkoholisko dzērienu. Biezākā substance, jeb frakcija bija sarkanīga: harčo, varbūt vienkārši siļķe kažokā, nepaņēmu paraugu un nedēļu vēlāk, kad apmeklēju šo vietu, no vēmiena vairs nekas nebija saglabājies. Maz ticams, ka reiz izdosies uzzināt sastāvu un tāpēc jānotic tam kas te rakstīts. Un izskaidrojums, kapēc man patīk vēmieni, kapēc vispār par tiem rakstu ir ļoti vienkāršs - tie ir autentiskāki par pašu vēmēju. Garām paskrien skolnieki. Treneris raupji (slēptā apmierinātībā) izsauc 5:35, tas ir labākais no zēniem, kalsns, pieticīgs un labs. Kā trešais, aizelsies vēl vairāk par iepriekšējiem, pēc iedomātās finišā līnijas, ieslauka sviedrus svītrotā futbolistu krekliņā ar 10.numuru un sakņūpa ar rokām uz ceļiem. Sapratu, ka 10. tas ir mans dienas skaitlis, man vēl nekad nav bijis savs skaitlis un tagad tas ir un vienīgā lieta, kas vēl palikusi neskaidra, ko ar to darīt, vai drīkst to samainīt, aizmirst un vai vispār drīkstu skaļi izrunāt, lai nezaudētu tā maģisko spēku. Blakus kāds pārītis sarunājas par iespaidiem no komandējuma Vācijā, viņi apspriežas un lolo jaunu izbraucienu kopā, kaut kad vasarā, kad būs paņemts atvaļinājumi un sasodītais karstums un nogurušās kājas viņus novedīs ārprāta, bet vakarā viņš piepildīs glāzes ar Lemoncelli no leduskapja ar 30W spuldzīti. Varbūt arī tad jau viņiem būs savs skaitlis, varbūt kāds reizinājums vai dalījums. Bija vēl daudzas lietas rakstītas ar zīmuli, nekad tās nepārrakstīju, izdzēsu un aizmirsu. Varbūt tās ir vēl manī, varbūt savēlušās dzēšgumijas, papīra un grafīta veidotos veltenīšos vai bumbulīšos rotaļājas kopā ar smiltīm, putekļiem un vēju. Pie kājām draiski lēkā zvirbuļi, kāds varbūt uzkodis kādu dzēšgumijas kripatiņu, kāds reizina, kāds skaita vai niekojas ar decimālskaitli un tad es viņiem visiem, visiem draiskuļiem saku: "nav šodien man maizītes, skat, saujā man skaitlītis!" link post comment

sociāl-politiskie Tēvi [Apr. 26th, 2007|02:50 pm] Grāmatplaukts ir tāda pusaizsegta romietes krūts. Šorīt vēl pirms atlīmējās kreisā acs, jutu, ka no gultsgala skapīša mani vēro grāmata zilos vākos, laikam jau Elliots - kaut kas par valsti un sabiedrību. Aizmirsu to Fukuyama un neizstāstīju, bet kad biju parkā un slīdēju pa apaļigajām taciņām, viss uzplaiksnīja galvā kā reiz jau tajā vietā biju saticies ar "absolūto domu". Tā pēkšņi un bezpersoniski iedomājos tādu kā mazu skečiņu par divām labākajām draudzenēm, kas viena otras plauktā atrod labi ielasītu (iespējams - zilos vākos) Huntingtonu, bet otra - Fukuyamu. Viņas runāja par puišu locekļiem, spalvainām krūtīm... Vēlos vakaros, kūp sarkanās lūpās sakniebtas cigaretes, un garlaikoti aizplūstot stundām, škirsta spīdīgus žurnālus. Tā arī sarunas ne reizi nebija aizskārušas savu sabiedrības sirdsapziņu, ne reizi nonākušas līdz savu social-politisko Tēvu atzīšanai. link post comment

Puzle [Apr. 16th, 2007|12:14 pm] Šaurā telpa pilna ar smaržu, vecu un iesūkušos gar sienu atbalstītajos skapjos. Aiz stiklotajām durtiņām brūnas burkas ar korķiem un gandrīz simtgadīgiem pulverīšiem. Visam šeit ir sava smarža, visam - it visu smarža. Vecības mirklis pazūd, durvis, kas šķir no jaunās pasaules, neizbēgami, piespiež saskārties ar alumīnija kliņķi, tieši tādu kā reiz redzēju pēc ugunsgrēka puskusušu, kroplu bez nākotnes. Man norādīja virzienu - ap stūri, jā, tieši ap stūri pašā telpas kaktā smaidošas, pavērtas lūpas neslēpa baltos zobus. Viņa ir par 20 cm īsāka nekā esat iedomājušies un sarkanā blūzīte, kas klāj viņas miesu un izskatās nedaudz par nedabīgu, lai spētu noticēt. Lai spētu vispār ticēt, ka jebkas ir pietiekami īsts, lai uzvilktu drēbes, lai vispār spētu apģērbties. Viņa vēl smaidīja un labajā rokā piespiestais telefons, apmēram tajā vietā, kur atrodas auss, iespējams, bija izdomāts. Kreisajā pusē no manis ir meitene ar šallē ieslēptu seju, liekas, ka viņa raud, bet nodevīga kustība atsedz arī viņas smaidu kopā ar acīs ieslēptajām bailēm, bet briļļu rāmīši ir vienīgais, kam spēju pievērsties, varbūt tikai mazās trauslās eņģes un skrūvīte, kas satur to visu kopā. Gandrīz četru metru augstumā pie griestiem ir pieskrūvētas dienas gaismas lampas. Briļļu stikli, kas izgatavoti no plastmasas, daļu no nedabīgās gaismas atstaro. Viena teikuma dēļ atnācu un tagad tas viss liekas tik nesvarīgs, tik nevajadzīgi mākslīgs. Gribējās, lai tas nekad nebūtu manī dzimis. Viņas aizgāja pirms manis, šaurajā telpā kopā ar smaržu saplūda viņu smiekli un manis paša bezjēdzība. Brīdī, kad rakstīju pēdējos teikumus, blakus apčurājās bērns, viņa seja ar puspavērto muti nesa bezgala mieru, kas kopā ar dažām molekulām urīnvielas, pavisam viegli un gandrīz graciozi atlaidās līdz maniem ožas receptoriem. Rokā viņam bija zīmulis, kas papīru bija padārījis tikai viņam saprotamu zīmējumu mudžeklī, bet blakus gulēja puzle ar suņa attēlu uz zila fona ar iztrūkstošu vienu gabaliņu. Un tagad es saprotu, kāpēc man nekad nav patikusi puzle link post comment

Tiešraide [Apr. 16th, 2007|12:11 pm] Es nezinu kā lai aizbēg. Es vispār neko daudz nezinu par bēgšanu. Tie, kas mīl darbu, var vienkārši paņemt slotu un asfaltam švirkstot kasīt un dzenāt ziemā sakrātās smiltis. Tie, kuriem tuvāka ir daba, var paraut motorzāģa startera trosi un putniem ceļoties debesīs ieskriet mežā. Gan jau ir arī tādi, kas var paslēpties papīros. Lai mākoņos atspīdot saules biezajai gaismai, vēl pirms parādīšanās pie horizonta, nepietiktu spēka izlauzties cauri ar papīriem aizblīvetajam logam. Es nezinu vai birokrātam ir labāk, vai vispār kādam ir labāk vai sliktāk. Ja lekcijas ir tikai divas dienas nedēļā un smilšu dzenāšanai pietrūkst ticības un nav jau arī tās slotas, bet putnus izbiedēt ir kauns un papīros slēpjoties pārāk liela iespēja apmaldīties. Ja man būtu labāka redze, skatītos pāri likteņupes tumšajai straumei uz stacijas pulksteni un skaitītu laiku – viens, divi, trīs... Baznīcas torņi ir lielāki un ticamāki par pulksteņa mehānisko laika interpretāciju. Mācītājs nometies ceļos pirms svētā vakarēdiena stiprina savu garu lūgšanā. Viņa sieva mājās lako izmērcētos nagus, atsēdusies uz pašas dīvāna malas. Acis ik pa brītiņam, steidzīgi, bet ne nervozi paceļas pret TV ekrānu, kur tiešraidē no Doma baznīcas pārraida otro Lieldienu rīta dievkalpojumu. Ja šo ainu paātrinātu viņas galva staipītos kā balodim, bet viņa neredz sevi no malas. Galvā ir doma - neapzināta, aizliegta. Svešinieks, kas novelk viņas halātu un pavirši ļauj tam palikt sakrokotam uz grīdas. Zīda naktskrekls kā trausla migla šķir no kailuma. Lūpas vēl sekundes daļu pirms pieskāršnās pleciem jau ķermeni pārvērtušas instinktīvās laimes trīsās. Tālāk viņai ir drusku bail no savas sirdsapziņas, bet apstāšanās nebūs. Bailes? Sirdsapziņa? Tās ir lai apmānītu, lai atrastu attaisnojumu. Draudze vienojas kopdziesmā, ērģelnieks pompozi uzsāk gaudenu korāļa dziedājumu, brīdī, kad svešinieks ar savām lūpām stāsta par klēpja brīvdienām link post comment

burts - i [Dec. 26th, 2006|09:53 pm] Neesmu nemaz tik slinks, bet visa probleema ir burtaa - i. Turki, ja kaads nezin, nav nekaadi araabi un izmanto latiinu alfabeetu ar miikstinaajumiem un liidz ar to viss ir veel sarezgiitaak kaa varat iedomaaties. Klaviatuura sagroziita kaa greizajos spogulos un viens pats "i" burts speej novest pie aarpaata. Tieshi zem viesniicas loga, gandriiz zem balkona, ir viens no septiniem pasaules briinumiem, piilu gimene un vientula kolonna, kas kaa sargs neizprotami staltaa un nekustiigaa pozaa staav par apliecinaajumu cilveecei. Aiz apelsiinu un persiku lauka, blakus mazam lidlaukam, kur turku desanants, iespeejams, neko daudz nezinot par AN-2, droshsirdiigi lec no modernas C-130 Hercules triis km augstumaa, bet zem viniem Efesa ar 3000 gadus veca biblioteeku un septinu guleetaaju pusaizbirushaam alaam. link 2 comments|post comment

Saldais ēdiens [Dec. 12th, 2006|05:30 pm] Tā bija ceturtdiena, 2005. gada 30. jūnijs 14:44:21, kad saņēmu e-pastu, kurā Tu, V.V., man rakstīji, kā gatavo un ēd pusdienas, bet pa virsu saldajā pāris lpp. no Zimmeļa. Latvijā ar ēdienu ir līdzīgi kā ar kino, grūti uztaisīt tā, lai nebūtu skaidrs, kas tur sanācis. Gāju, un vējš pūta kapucē un saldēja manas ausis, pāris pakāpieni uz leju un atrados "Pļavā". Tieši pusstunda brīva laika, acis slīd gar ēdiena karti, uz augšu, uz leju, un man jau kļūst neērti, meitene pie kases aparāta gatava izdot čeku un paziņot manu izvēli tālāk virtuvē. Banāli šķita izrunāt vārdu – soļanka, bet laiks, ko pieļauj pieklājība, bija beidzies, nu, man vismaz tā likās. Izvēloties zupu, ieguvu iespēju 25 minūtes vērot notikumus telpā. Pie blakus galdiņa divi jaunieši, viens no viņiem sakņupis, otrs dzer alu un skatās fotogrāfijas pie sienas, no tualetes iznāk meitene un pirms apsēšanās paskūpstās ar puisi vērotāju, bet otrs kā sakaltis kukainis guļ pār savām puspavērtajām kājām. Apmeklētāju lielākā daļa - panki, kurus iedalīju divās frakcijās: ar kedām un zābakos. Sākās 20. minūte, un sakņupušais nedaudz papūta, pavisam viegli un bez apziņas bezsmaržīgs šķidrums lija pār grīdu. Telpā nenotika ne mazākās izmaiņas, nekādas vibrācijas, nekādas iesvārstīšanās. Tad pienāca 25. minūte, kurā man tika paziņots, ka varu saņemt savu zupu. Zupu, kurai bija pieliets karsts ūdens. Biju ļoti bēdīgs, likās, ka sirdī iesprūst dostojevstiskas skumjas - neizbēgamas un dziļas. Labi zināju, ka tā viss nebeigsies, zināju un tāpēc gaidīju savu saldo - Renuāra "Spēles noteikumi". Un tad atvērās priekškars - "līdz skaudrumam smalks farss". P.S. "Viņš prata pakļaut saprātu jūtām un saprata, ka jūtām jādod atbilstošs saturs, lai tās sakārtotu noteiktā ģeometrijā". link post comment

Sifonu neiroze [Nov. 7th, 2006|06:30 pm] Reizēm, skrienot pa piedilušajām betona kāpnēm gar aizvērtajām durvīm, kas relatīvi simetriski izvietojušās stāvos, un kasatšķiras tikai ar krāsu un smaržu, kura izlaužas caur atslēgas caurumu un rada ierobežotu identifikāciju, iedomājos par tiem daudzajiem sifoniem, kas ir mums visapkārt un ko man varbūt nekad neizdosies atskrūvēt. Par neirozēm vēl neesmu rakstījis, bet tā ir ļoti interesanta tēma. Daudzi baidās par to runāt, varbūt patoloģiskam slimniekam ir attaisnojums, jo slimības atzīšana būtu pēdējā sakāve un atzīšanās nenormālībā. Bet neirozes taču ir tādas mazas patīkamas novirzītes (nepatīk? es domāju, lai iet, sauksim vien par novirzītēm). Piemēram, mana sifonu neiroze - atrodoties svešā dzīvoklī, man ļoti gribas aizdambēt izlietni un tad, draudīga klusuma ieskautam, ar zaglīgu noslēpumainību atrast pareizās durtiņas pie sifona, atskrūvēt to un iztīrīt. Tu varbūt lasi un smīkņā, bet padomā par to, ka esmu bijis tavā mājā un varbūt arī tavs sifons jau ir manu roku skrūvēts. Un to jau vēl daudzi nezina, daži tā arī nodzīvos - varbūt apjauzdami, bet nekad neuzzinot, ka sifons ir mājas intīmākais elements. Varat iedomāties, kas sifonā ir iekšā, varbūt gribat sarakstu ar tā saturu? Un tas jau vēl nav viss, vai zināt, cik jūsu mājā ir sifonu un cik ir to, kas it kā darbojas, bet, kad no rīta pieceļaties, izlietnes malā skaidri saskatāmi brūni sakaltuši putu burbulīši no pēdējās roku mazgāšanas, un tas tikai tāpēc, ka ūdens aiztek pārāk lēni un ziepes ar visu, kas nāk no jūsu rokām (te jau vēl vienu sarakstiņu varētu sataisīt), skalinās vairākas stundas izlietnē, kad vannas istabā izslēgta gaisma un jums jau sapnītis rādās. Varētu vēl turpināt par viesnīcām un atšķirībām Eiropā un Āzijā; un Āfrikā bieži vien vispār nav sifonu, un tad neirozei var veidoties komplikācijas un varbūt tās var selekcionēties un izveidoties jauni tās veidi. Drīzumā taps nākamā neirotiskā rindkopiņa par sīpoliem. Neticēsit, bet, rakstot par sifoniem, biju stiprā sīpolneirozes ietekmē, un tas viss kreisās rokas pirkstgalu dēļ, kurus es nepārtraukti ošņāju un gūstu sava veida neirotisko smaržas apmierinājumu. Es neesmu agresīvs vai nenormāls un neesmu arī patoloģiski slims - tikai mazliet neirotisks. link post comment

revolucionārs [Sep. 18th, 2006|02:35 pm] Šorīt vēl pirms astoņiem, labā noformējumā, ielīmējos Miera ielas gaisotnē, pie savas labās rokas, starp pirkstiem iespiestu, vedu velosipēdu. Varbūt uzkāpt uz velo mani atturēja iedoma, kā rīta dzestrums knibinās manu dibengalu jakas mugurpusei cilājoties sinhronā ritmā ar pedāļu mīšanu. Tā es soļoju un rīta tīksmībā vēroju lietu kārtību ap sevi. Pie bērnu dzemdību nama pakāpos tos dažus pakāpienus līdz ieejas terasītei un pie sienas pieskrūvētajā atkritumu tvertnē iemetu prezervatīvu. Kāpjot lejā redzēju savu velosipēdu vientuļi pamestu uz pirmajiem pakāniem, bet priekšējais ritens nekaunīgi bez skaņas kā aizrijies ārprātīgais vēl griezās tievajos stigri novilktajos spieķos. Tas jau nebija nekāds protests un man jau arī nav nekas pret tiem bērniem, varbūt reizēm nepatīk tā čīkstēšana un raudāšana un vēl, tās nosiekalotās sejiņas... Un tā nu es gāju tālāk un par bērniem visu aizmirsu. Uz robežas starp esošu un izdomātu, sajutu Ādas un STS klīniskā centra specifisko smaržu buķeti, trīs vīri netraucēti dalīja vienu cigareti, ap astoņiem tie ir gatavi doties gaitās un ap vienpadsmitiem, kad mēs garlaicīgie buržuāzijas ķēmi piesarkušām acīm lūkosimies monitoros, kur bezgalīgi sarindotās statistikas skaitļu rindas, iespējams, vēl nenozīmīgākas par gadījumu skaitļu tabulām, viņi jau dudinās šņabīti un iejutušies pilsētas ritmā, izplūdīs sarunās un sapņos. Neesmu jau nekāds „revolucionārs” un nezinu vai arī Latvijas kopproduktu tas ietekmēs, bet ja mēs visi tā pasēdēsim trolejbusa pieturā un pavērosim ielu un papīpēsim no zemes pacelto puscigareti uz trijiem, varbūt jau nekas slikts ar nenotiks un arī prezidente nebūs uz mums dusmīga. Savu valsts vārdu, ja nu tāds vispār kādam vajadzīgs, gan jau tie hokeja fani izvilks. link post comment

Vēstule [Sep. 4th, 2006|04:50 am] Naksnīgajā tumsā uzsist paris rindas ievadam! - varbūt pat nedaudz netaktiski, tomēr patiesi, publiskojot vēstules saturu, ar kuru vēlos radīt mazu, iespējams, individuālu izpratni par mirkļa burvības esamības klātbūtnes nenoliedzamu un gandrīz paradoksāli neiespējamo realizēšanos. ------------------------ „Tā muļķīgi sanāca, mūsu tikšanās laikam bija tikai tāda mākslīga sintēze. Šodiena skatījos Zudušo laiku meklējot, tur tādi brīži, kad tās bezgalīgās ballītes ar šampaniešu glāzēm un vijoles starpspēlēm - radās iedvesma padomāt. Domāju nerakstīt, primitīva pārliecība un vēl primitīvāks spīts (instinktīvs), kā agra rīta zemā asinsspiediena slogs, viesa pārliecību par neiespējamo sapratni. Stingras analīzes ceļā atradu nepabeigto pēcgaršu (tāda kā harmonijas disbalanci). Nav jau arī daudz ko teikt - domāts gan bija savādāk. Mans piedāvājums, divas diennakts slāņojums mentālas sarunas mirkļa burvības telpā. Centos ieskicēt noskaņas šķautni, kas kā nearhivēta varavīksne tika izdzēsta līdz ar ūdens piles gaisīgo būtību." link post comment

rindkopa no vēstules [Aug. 21st, 2006|03:24 pm] Stāvu futbollaukuma vidu (tajā pašā, par kuru Airbijs tik daudz stāstījis un kurš tiek pļauts divreiz mēnesī) un uz Volvo jumta ir dators un tas viss tikai tāpēc, ka mīkstmiesis nepiecēlas piecos un tavā Siemens ir tikai daži joni un vēl tāpēc, ka man tik ļoti to visu gribas Tev stāstīt. Rakstā par Eliotu atradu pārīti pasakainu teikumu (nu tādi, ka pār sprandu kāds rīsus bērtu) un pēc tam es ievedu vīru* smilšu stigā un vinš kratījās tā kā Kamazaa, kad stūrē Čagins vai Kabīrovs. Un tas vēl nav viss - mēs rakām smiltis kā Juta Klainšmite un lamājāmies kā Āri Vatinens. autora paskaidrojums: vīrs - tas ir tāds gandrīz pētnieks un tomēr vairāk pensionārs, kam problēmas ar ausi, bet vinš tēlo, ka dzird, un brīžiem tas viss ir komiski un man tik ļoti patīk, ka ir vēl tādi vīri par kuriem varam uzrakstīt kādu rindiņu. link post comment

Pasaules ūdeņos [Jul. 31st, 2006|03:36 pm] Starp garu pauzi un klusumu vasaras saulē, pēc sestdienas un visas pagājušās nedēļas pienāk brīdis, kad atļaujies nerespektēt Latvijas vasaras bezgalīgo telpu ar sasilstošu ūdeni upēs. Dienas ar rītu un vakaru un reizēm ar paslēptu vai pazaudētu nakti, ļauj ieslēgties skārda bundžas simetriskā vienaldzībā pret hronoloģisku pasaules nekārtību. Un vienā diena, kad vientuļas raķetes atraujas vai tikpat labi sasniedz Izraēlas telpu, vēja brāzmas līdz 15m/s tepat Lielupes grīvā. Vakarā, kad buras aptītas ap veļas šņori un glāze piepildīta ar neraksturīgi biezu sarkanvīnu, kas ļauj mutes gļotām iekrāsoties tumšā šķiedrainā lavīnas masā un garšas receptori ar vien no jauna saraujas vieglā pārsteigumā. Ābeles zaros mazas nepiebriedušas bumbiņas, kas vēja un tumsas izbiedētas šūpojas virs divām domīgām cilvēku galvām un klusa, čarkstoša gandrīz noslēpumaina saruna kā neizsīkstoša okeāna straume skalo Islandes kailos krastu un dziļi ieurbjas Kanāriju salu vulkāna atstātajās lavas porās. Tas nav jāsaka skaļi, to nevar nesaprast, lai tikai nepienāk rīts, jo ceļš vēl līdz paslēptajām rajām Karību krāsainajos rifos pāri Atlantijas okeānam var izsūkt un izšķīdināt sarkano vīnu pasaules ūdeņos. link post comment

rīta avīze [Jul. 28th, 2006|11:31 am] Virs sarkana paklājiņa uzstumts melns velosipēds, kafijas automāta dreboņa iekustina baltas krūzītes, kas kā slinkas apaļas un nevarīgas muciņas spiestas pakļauties apkārtējām norisēm, un ar laupīto identiāti, kļuvušas par smieklīgu novērošanas objektu. Uz mazā stikla galdiņa "Kultūras Diena", atšķiru trešo lapu no beigām, kaut kas par normatīvajiem aktiem un pēkšņi degunā iesitas vēsa un atturīga avīzes smarža. link post comment

Delicatessen [Jul. 26th, 2006|11:14 am] Trešdienas rīta pilsētas ritmā iezadzies kaut kas no Ženē (Jean-Pierre Jeunet), kaut kas taads kaa Delicatessen pilsētā. No abām pusēm gandrīz vienlaicīgi pieripo ugunsdzēsēju mašīnas, un vairāk kā četridesmit gadus atpakal Bredberija aprakstītie farenheita vīri izkāpj no sarkanīgajiem auto un ritina šļūtenes. Patiesībā tur ir tāds miers un nosvērtība, daudz, daudz lielāks miers kā jebkura pilsētnieku - neirotiķu - kustībā. link post comment

Padomju brūnais fenomens [Jul. 25th, 2006|11:03 am] Atvērtais koka logs vietām nometis savu veco balto ādu. Kūp kafija un zem dūmiem saskatāmi desmitiem vienādas burbulīšu rindas, mirklis, nodreb palodze, nošupojas rindas, garšas receptori sajūt patīkamu rūgtumu un skaistās apaļās gaisa sfēriņas traucas lejā pa barības vadu. Skatoties ārā pa logu redzu cilvēku apavus, kājas pazūd brūnos, melnos... zamšādas puszābakos ar mazu spicu papēdīti, kas visā dienas garumā nebeidz klaudzināt trotuāru. Pa retam kāds indivīds nepieradis sezonas pārmaiņām, viegli pieklibo un cenšas graciozi grozot dibenu izbēgt no zābakos paslēpto tulznu patiesības. Pirms trijiem mēnešiem nopirku brūnas zandales. Tādu fasonu vairāk kā desmit gadus atpakaļ nēsāja vīri parkos spēlēdami šahu, dienasvidu pārlaisdami lielceļu nomalē vai brūnu kulīti rokā soļojot no veikala ar pudeli piena un Rīgas alu. Cauri Padomju Savienības attīstības ciklam velkas ota ar grīdas-būno. Ja mēs pieliektos, noplēstu laminātu un paskrāpētu oša grīdas dēļus, iespējams, ka krāsoti savas četras reizes, tur slēptos toņu nianses, tomēr, nenoliedzami tā būtu "brūna".  link post comment

ātrums [Jul. 24th, 2006|11:10 am] Pēc dienas - naktī viss ir pietiekami. Laiks, kas pagājis, ir atbildība sevis un sabiedrības priekšā. Starp miegu un puteni atrodi, kas esi Tu pilsētā un planētā, tā ir vienīgā, kas Tevi piecieš un ness no rīta līdz naktij, līdz brīdim kad atkal rimsties. Brokastis vēsā ķīniešu restorānā. Apkalpotājs, kas runā ar nepierastu akcentu (vajadzētu dzirdēt kā viņš izsaka vārdu "pupiņu salāti", jūs nenoturētos un, tēlojot, ka neesat labi sadzirdējuši, palūgtu, lai atkārto). Es smaidīju un no malas noteikti abi izskatījāmies pietiekami muļķīgi, lai liktu pasmaidīt vēl kādam, bet parasti jau tur neviena nav, tur pat nav darba laika. Viņš ir labsirdīgs, saprot mūsu egoistisko humoru un, karotei sitoties pret šķīvi, liek makaronus un joprojām smaida. Sēžu pie galda ar sarkanu galdsegu, bet viņš sagriež meloni un ēd pie to pats letes. Sastrēgums un vieglas dusmas, pāris reizes roka uz taures, un tas jau tikai tāpēc, ka esam cilvēki un savādāk nespējam. Lekcija par klimata pārmaiņām, neliela mīcīšanās bibliotēkā, kurā pie pelēcīgā linoleja, gandrīz stāvu zemāk, pamanāmi mazie, bailīgie pirmkursnieki, kas kā izbiedētas pelītes pirms eksperimentālās nodarbības šauda brūnās sfēriskās actiņas. Pusdienas un sarunas par "popscience", tēja un skatiens aizloga dimensijas satumstošajā Rīgā. Treniņš virvē pie pašiem zāles griestiem, pāris foto, dienasgaisma un vienmēr piesvīdusī ģērbtuve. Tikšanās uz Valdemāra un Elizabetes iela stūra, nepatika par skaļo pilsētas ritmu un neveiklo, pusnesadzirdēto sarunu zem kapuča. Kino vakars LU. Skrējiens caur Vērmaņparku līdz dzīvoklim. Trīs kausi no zupas katla, kājās stāvot. Datora pieslēgšana AC/DC, baterijas uzlāde, mirgojoša zaļā lampiņa, e-pasta apskate un gandrīz piecpadsmit nosūtītas sms ziņas, no kurām laika taupīšanas dēļ vismaz trīs cilvēki saņēma copy/paste funkcijā radītu identisku tekstu (atmiņā ieslīdēja kāds notikums par Horvātijā telefonkampaņas ieviesto "laimīgo stundu', kad sms varēja sūti par puscenu, vienādas īsziņas saņēma divi draugi, kas tajā brīdī, man nezinot, atradās kopā, un kas no tā beigās sanāk, bet par to kādā citā stāstā). Brauciens uz Ogri, blakus autovadītāja krēslā ievietots drauga aizvietotājs - portatīvais dators - ar filmu "Lūriķis'', kuras latviskotajā subtitru versijā ir vēl vairāk kļūdas kā manā tekstā - nepārspīlēju. Atgriešanās naksnīgajā Rīgā, zvans pie durvīm, divas glāzes vīna, muļļīga uzkavēšanās virtuvē ar nogurušu skatienu apmaiņu. Lēni soļi uz gultu, kuras starpā duša un pārdomas par gaidāmo gultā. Un tad viss ir galā, viņa pagriežas uz sāniem, noskūpsta plecu, nav ne sviedru, ne noguruma. Bet pēc tam, kad visas mājas astoņos dzīvokļos vairs neviens nav palicis nomodā, tu esi vistuvāk sev un savai esībai, mirklis starp domām, nomodu un miegu, lai arī cik patiesi un skarbi, un tomēr nenoliedzami vienīgais divdesmit četru stundu laikā. Mūsu laikmets nav piesārņojis vidi - mēs esam piesārņojušies vidē. Dienas apraksts ir tikai maza daļa no mūsu ātruma, no mūsu aizbēgšanas pašiem no sevis. Apskatos mobilā tālruņa 24 h intervālā "history", nepārspīlēšu, trīsdesmit divi zvani, un kur starp tiem ir vieta pašam! link 1 comment|post comment

navigation [ viewing | most recent entries ]